Apsveikumi, Pantiņi, Dzejoļi

Āboldārzs...
Kad vēlējos redzēt ābolus krītam, es paskatījos augšup.
Kad gribēju sajust zāles smaržu, es paskatījos lejup.
Kad gribēju satikt savus draugus, es paskatījos atpakaļ.
Kad gribēju sasniegt ko labāku savā dzīvē, es gāju uz priēkšu.

Bet tad man pazuda ābeles virs galvas
un zāle kļuva par asfaltu- tumšu bruģi,
un draugi bija tālu.
Man vajadzēja kādu....

Kādu, kas būtu virs vai zem, aiz vai blakus.
Bet blakus man jau sen nav neviena.
Gribās tālāk iet, bet atmiņas,
atmiņas tās ir aizmirstamas.

Draugi zem ābelēm, virs zāliena tusē un smej
aizmirsuši par mani un pagātni.

Dārza vidū dīķītis,
Dīķī bērna līķītis,
Vaigi tādi bāli, bāli,
Visi piebāsti ar zāli!

No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas,
Turp, kur Tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas.

Kā tas var būt,
Ka tik tālu viss
Ir aizgājis ?
Tik nejauši sākās
Un nekādi nebeidzas?
Kā tas var būt,
Ka gribas man teikt
Tos vārdus,
No kuriem tik ļoti bail?
Es vairs nespēju,
Vienkārši nespēju
Savaldīt sevi ?
Man gribas būt ar Tevi
Kādam ļoti sāp ?
Es zinu,
Bet tas vēl nav viss,
Jo tās īstās sāpes
Vēl tikai būs,
Lai arī cik
Grūti tas būtu
Neviens nespēs
Izšķirt mūs?

Gan debesīs gan peklē
Dzied enģeļi un puķes zied
Gan kosmosā, gan uz zemes
Cilvēks, cilvēku mīlēt grib..