Apsveikumi, Pantiņi, Dzejoļi

Viss likās tik skaisti, tik burvīgi,
Katra diena man bija kā pasaka.
Kā pasaka, kurā es biju princese, Tu - princis...
Es lidinājos pa mākoņiem, tik brīvi,
Tik nepiespiesti, tik brīnišķi!
Bet mani māca šaubas, es neticēju,
Tas taču nenotiek ar mani,
Tā princese nemaz neesmu es!!!
Bet sirdī es cerēju, ka varu būt laimīga...
Patiesi laimīga.
Mani māca bailes,
Tevi pazaudēt! Bet tomēr...
Es biju laimīga, no sirds,
Līdz Tu man šo laimi liedzi.
Manas debesis sagruva un pasaka beidzās,
Princese izgaisa, bet princis -
Tas palika... manā sirdī.
Uz mūžību.

Bieži domu viļni virsū nāk,
Sirds par tevi domāt sāk
Neko nevar tagad pateikt tā,
Kamēr neesi vēl manā tuvumā...

Bet cerība mirst pēdējā-
Ja tā sieta jūtu pavadā,
Cerēt vajag ļoti, ļoti,
Lai laimes mirkļi tiktu doti...

Es esmu ietiepīga,
Tāpēc nerunāju
Esmu ietiepīga
Tāpēc izvairos,
Jo mīlu Tevi,
Un gribu būt
Kopā ar Tevi...
Tu teiksi - tas ir smieklīgi
Bet zini, tā nav...
Tas ir ļoti
sāpīgi...
Paiet Tev garām
neko nesakot...

Ja kādu dienu Tev būs sajūta, ka gribi raudāt,
Piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt Tev smieties,
Bet es apsolu, ka raudāšu kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa
Nebaidies, bet piezvani man
Es nesolu, ka lūgšu Tev apstāties,
Bet es došos kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt
Piezvani man
Un es apsolu buut ļoti klusa.

Bet ja kādā brīdī Tu zvanīsi un Tev neviens neatbildēs
Steidzies ātri pie manis, jo
Iespējams šajā brīdī Tu būsi vajadzīgs man..

Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.