Sieviete

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus…

Kā rožu krūmi

Kā rožu krūmi,
sievietes mēs esam,
ko līdz pat salnām
ziedu košums sedz,
un vilinām, un
priecājamies sevī,
ka stiprais dzimums
ērkšķus nesaredz.
Kā gladiolas,
sievietes mēs esam,
kas tūkstoš krāsām
liegi sirdi glauž;
kā naktsvijoles, kuras
mēness naktī
ar smaržu stariem
sirdis pušu lauž.
Mēs sievietes, tik
daudzveidīgas esam,
kā viļņi, kas
pār jūras klaidu klīst;
ja vīrietis būs
prasmīgs juvelieris,
tam rokās nonāks
dārgakmenis īsts!!!