Mīlestības pantiņi un dzejoļi

Tik lēnu, lēnu sirds man trīs,
Jo zinu, redzēšu es tevi drīz,
Es tevi cieši apskaušu
Nevienam tevi nedošu

Par tevi vien es domāju,
Daudz jauku sapņu loloju,
Es domās tevi lamāju,
Jo redzēt tevi nevaru

Ar lūpām aizvēršu tev acis ciet
Un mīļi lūgšu gulēt iet,
Un skūpstīšu es tevi tā,
Ka neaizmigt tev šā vai tā!

Kad gāji tu man garām,
Mani apbūri ar acīm savām...
Patīc man tu ļoti, ļoti
Bet tu to laikam nesaproti...

Viena zilbe pār tavām lūpām,
Viens vārds no tavas sirds,
Viens mājiens, kas nebūs mūžīgs,
Un atkal pazudusi sirds...

Kur ir patiesība milestībā?
Vai patiesība ir ciest?
Vai patiesība ir būt laimīgam?
Vai varbūt tomēr patiesība ir:
Mīlēt un mīlētam būt?