Mīlestības pantiņi un dzejoļi




Es negaidu nevienu glāstu,
Nevienu vārdu,
Neko, ko dzīve varētu man sniegt.
Jo man nāktos kliegt kā bērnam,
Kurš nezin laimi,
Kuru pašam ir jāaizsniedz
Un jāizbauda,
Lai nenāktos nožēlot padarīto...
(visiem, kuri mīl)

Nosūti draugam

Uzdāvini man zilo debesjumu
Kad pirmā vakarzvaigzne spīd
Visās varavīksnes krāsās.
Kaut ikviena tā spētu manus sapņus piepildīt!
Ko vēlējos es aizmirst tobrīd
Es zinu, dzīvība ir mirklis īss
Vairs pati sevi nesajūtu
It kā es arī zvaigzne būtu,
Kas bezgalībā pazudīs.
Es lūkojos uz zvaigznēm,
Kas zemei dāvā maigu rasu
Un nemitīga es sev prasu,
Kad līdzīga es būšu tām.

Nosūti draugam

Aizraujoša, spārnos paceloša...
Mīlestība.
Mānīga, sāpinoša, viltīga...
Mīlestība.
Tik grūti izprotama,
Tik ļoti visiem vajadzīga.
Kas īsti ir šī mīlestība?
Kur tā ir atrodama?
Sīrdīs?
Ne. Garā.
Ko tā mums dāvās?
Prieku? Laimi?
Vai sirdsdēstus nevajadzīgos?
Mēs cenšamies Tevi, mīlestība iepazīt...
Tu neļaujies...
Ar katru brīdi savādāka,
Ar katru brīdi neizprotamāka...
Kurš var pateikt kāda Tu esi?
Kurš Tevi ir patiesi iepazinis?

Nosūti draugam

Vai mīlestība tā, kas mani vada
Pa tavām pēdām cauri dzīvei šai,
Kad tumšās skumjās gājis gads pēc gada
Līdz ziedu svētku dienai saulainai?

Varbūt. Tu vēlies skaistu vārdu ķīlu,
Kas zūd un gaist kā staru pavediens?
Mans labais draugs, vai teikt: "Es tevi mīlu,
Kā nava mīlējis neviens!"

Kā nava mīlējis neviens!"
"> Nosūti draugam

Dzied mana dvēsele
Skumju dziesmu.
Asaras sit takti,
Un gaudas kā melodija skan.

Šī dziesma tik izjusta,
Un nekad vēl nedzirdēta.
Tajā skan kliedziens skaļš-
"Kāpēc neesi Tu mans?"

Manas rokas ir aukstas,
Un tajās lēni ledus kūst.
Pamazām tās kļūst sārtas,
To visu šajā dziesmā var izjust.

Stīga pēc stīgas,
Griež sirdi pušu
Vēlos izzust no šīs bezgalības,
Un neieraudzīt pat mušu.

Gribu pazust no visa
Jo viss starp mums klusa.
Aizbēgt no domām
Tālu, tālu projām.

Še, ņem manu salauzto sirdi,
Vai Tu mani dzirdi??
Nēēē.....nedzirdi,
Jo klusums
Sen jau iestājies starp mums.

Dziesmai nav gala,
Pat pēc gada...
Tā skanēs mūžīgi-
Skumji un negaidīti.


Manas rokas ir aukstas,
Un tajās lēni ledus kūst.
Pamazām tās kļūst sārtas,
To visu šajā dziesmā var izjust.

Stīga pēc stīgas,
Griež sirdi pušu
Vēlos izzust no šīs bezgalības,
Un neieraudzīt pat mušu.

Gribu pazust no visa
Jo viss starp mums klusa.
Aizbēgt no domām
Tālu, tālu projām.

Še, ņem manu salauzto sirdi,
Vai Tu mani dzirdi??
Nēēē.....nedzirdi,
Jo klusums
Sen jau iestājies starp mums.

Dziesmai nav gala,
Pat pēc gada...
Tā skanēs mūžīgi-
Skumji un negaidīti."> Nosūti draugam

Pievieno savu pantiņu!!!



Iepriekšējie 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31 32 33 34 35 36 37 38 39 40 41 42 43 44 45 46 47 48 49 50 51 52 53 54 55 56 57 58 59 60 61 62 63 64 65 66 67 68 69 70 71 72 73 74 75 76 77 78 79 80 81 82 83 84 85 86 87 88 89 90 91 92 93 94 95 96 97 98 99 100 101 102 103 104 105 106 107 108 109 110 111 112 113 114 115 116 117 118 119 120 121 122 123 124 125 126 127 128 129 130 131 132 133 134 135 136 137 138 139 140 Nākamie