Valentīndienas pantiņi un dzejoļi

Tu teici, ka esi viņu aizmirsis?
Tu teici, ka tev sirdī un prātā?
Esmu tikai es?
Bet tu man meloji?
Var jau būt, ka uz to mirkli tu tā domāji?
Var jau būt, ka tavā sirsniņas dziļākajā stūrītī..
Bija man atvēlēta kāda vietiņa?
Bet tomēr tu pa šo īso laiku,
Paspēji man tik ļoti nodarīt pāri..
Kaut pat īsti man tā nepatiki?.
Cik grūti apzināties, ka šī meitene,
Kuru tu teicies aizmirstam..
Ir mana labākā draudzene?
Draudzene, pie kuras sāniem es jūtos kā nulle?
Pie, kuras sāniem es nobālu?
Kurai es nespēju pat klāt stāvēt?
Jo stāvot klāt jūtos maza un melna?
Maza, melna, neglīta?
Uz mirkli es noticēju, taviem vārdiem..
Vārdiem, kas teica,
Ka man nav pamata tā justies?
Bet tagad..
Es vairs nezinu kam ticēt, kam nē?
Vai tu maz zini kā ir iet kādam blakus..
Un kaunēties, ka tu tur esi?
Kaunēties par savu augumu?
Savām drēbēm, matiem, seju..
Nē tu to nezini?
Jo tev tā nav jājūtas?
Jocīgi tieši tagad sāka skanēt dziesma, kura man tik daudz nozīmē,
Dziesma pie kuras mēs pirmoreiz dejojām?.
Būtu laikam naivi cerēt, ka tu zini, kas ir šī dziesma..
Smieklīgi?
Tu mani nodevi, sāpināji..
Kaut starp mums nekas nebija?
Bet es vēl joprojām turpinu domāt..
Kā būtu, ja būtu? : /

Tie skūpsti kurus devi..
Tie glāsti kurus devi..
Ir tas, kas paliks.. paliks uz mūžu manā atmiņā..
Jo es taču biju Tava "maziņā"!

Tavi blondie tizlie mati?
Tavas pretīgās zilās acis..
Tavs garais šļūtenes augums?
Tu dabas nicināmā kļūda..
Sinap krāsas džemperī?
Tevi nicinu es?
Bet zina ko es atskārtu,
Es nespēju kādu nicināt?
Jo tu neesi mana naida cienīgs?

Tu man dari pāri..
Pats to pat neapzinoties..
Tu mani lēnām nogalini?
Ar savu skatienu..
Ar savu smaidu..
Ar saviem vārdiem?
Ar savu sirdi un dvēseli?
Bet vai ir vērts tevis dēļ mirt..
Nē nav gan?

Es domāju vai spēju kādu ienīst?
Skatos uz tevis..
Un zinu, ka atbilde ir jā?
Savādi, ka mīlestība var pārvērsties naidā..
Savādi, ka sirds un prāts spēj tik ļoti kādu nicināt..
Savādi tik savādi?

Sniega pārslas lēni krīt... lēni pavisam lēni, pat nemanāmi!! Tās krīt man uz sejas, krīt matos, aiz kakla un kāda roka maigi un piesardzīgi skar manu ādu un noņem šos baltos debesu kristālus...Kam pieder šī roka? Es nezinu..., jo mans acis ir aizvērtas, baudot šo mirkli... Roka škiet pazīstama, tik saudzīga, bet... tikai tā pazīstama smarža, kas neiziet no prāta!!! Zinu, ka pazīstu šo maigo roku īpašnieku jau sen, es zinu, ka Viņš ir tas. ..bet nevaru pateikt viņa vārdu... prāts neklausa, jo ir pārņemts ar šo debešķigo eiforiju, šo laimes sajūtu, lūpas baidās ko izdvest tikai klusu un nemanāmu nopūtu, bet kāpēc tās mani neklausa....varbūt atbildi var sniegt Viņš, jo tās ir viņa lūpas, kas liek manējām klusēt...

Pieglausties Tev cieši klāt,
Aizvērt acis un izbaudīt
To cik labi, to cik brīnišķīgi
Ir būt Tev blakus
Un mīlēt no visas sirds.
Tik jautājums man tāds:
,,Vai tā var, Vai tas maz iespējams?"
Lai kā, bet es gribu mēģināt....
Tevi mīlēt, būt Tev blakus.

Zini, kā ir? Tu nezini! Īstenībā nemaz nevajag lai tu zinātu! Citrreiz man pietiek ar tām domām ka zinu?ka zinu ka mīlu tevi un nevienu citu?nevienu citu! Es sarunājos ar tevi un joprojām atceros, ka mūs abus reiz kas vienoja?īstenībā vieno vēl tagad, bet tagad ir svādāk?mīlu vēl vairāk?mīlu vēl vairāk, jo nekas mums nesanāca?tu teiksi ka tas ir dīvaini?saki, ja gribi..bet tu nezini kā ir?nemaz nevajag lai tu zinātu?tā ir labāk?tik jūti, ka joprojām mīlu un mīlēšu?

Man ir tikai...
Mana sirds....
Divas atctiņas,
Kas mirdz....
Sirsniņa,
Kas mīlēt liek....
Vai ar to tev nepietiek?

Kā enģelis ar vienu spārnu...
Es lidot neprotu...
Vajag otru....
Bet vai Tu to dosi...
Es varu mēģināt....
Riskēt un krist...
Es varu neko nedarīt...
Vien gaidīt...
Līdz nāksi tu...
Otru spārnu dāvināt....
Es varu lidot...
Ar vienu spārnu.....
Varu neprast....
Un varu krist....
Varu apmaldīties.....
Caurs sāpju purviem brist....
Bet lai kas arī notiktu....
Zinu tikai vienu....
Reiz ausīs gaiša diena....
Un saules gaismā spožā.....
Divi enģeļi lidos....
Un tie būsim mēs.....