Valentīndienas pantiņi un dzejoļi

Es redzēju sapni,
Sapni par Tevi un mani!
Tu biji laimīgs,
Tu mani apskāvi un cieši turēji...
Es biju vel laimīgāka,
Jo tas biji Tu, kas mani turēja,
Tāpat kā tonakt,
Kā tonakt, kad dejojām...
Es par to vel sapņoju...
Tas bija tik īss brīdis.
Kā vēlētos es
Tevi apskaut un cieši turēt sev klāt,
Nekad nelaist vaļā...

Tu vairs nezvani un neraksti,
Tieši tagad, kad man ir visgrūtāk...
Liekas, ka esi aizmirsis mani
Un man tas sāp...
Tici, ka labāk jutīšos es,
Ja kaut reizi dosi man ziņu,
Ja kaut reizi aprunātos mēs,
Kaut reizi tu mani apskautu...
Un lidotu debesīs es,
Ja Tu mani atkal noskūpstītu...

Es šodien beidzot brīva jūtos
Nemocos vairs sapņos ļaunos
Tik zinu, paldies Tev par to
Ka devi man iespēju pēdējo
Es apsolu Tev pierādīt
Ka mani var arī neienīst
Reiz jau Tu teicies, ka mīli
Bet beigās tomēr vīli
Tad nāci pie manis tik domās
Sapņos ļaunos un cerībās,
Bet tagad es zinu uz brīdi
Mazmazītiņu laika sprīdi
Es laimīga būšu pie Tevis
Un spēšu es nežēlot sevi
Es ceru, ka šoreiz ilgāk
Mazlietiņ skaistāk un patiesāk
Mūsu mīlestības pavediens vērpsies
Godīgumā un patiesībā tērpsies
Un pat tad, kad laiks tai būs beigties
Tu man par draugu sauksies...

Mīlestība ir tas, ko Tu man nozīmē... Un Tu man nozīmē VISU!

Es vēlētos kļūt par putnu
Un lidot augstu debesīs,
Es būtu brīva
Un redzētu Tevi,
Lai kur Tu arī būtu!

Es vēlētos kļūt par ūdeni,
Par vienu lāsi,
Kas kristu no gaisa
Un atvēsinātu Tevi
Karstā dienā!

Es vēlētos kļūt par zvaigzni
Un krist lejā,
Es būtu spoža
Un dotu iespēju Tev
Piepildīt Tavas vēlmes!

Es vēlētos kļūt par sirsniņu,
Kas pukstētu Tevī...
Tu justu manu siltumu
Un iemīlētos manī...

Gribu Tevi aizmirst, jo zinu
Ka tā būtu vislabāk,
Bet kā, lai Tevi aizmirstu?
Kā, lai aizmirstu, ja gribētu,
Lai ausīs skan Tavi vārdi?
Ja gribu sajust Tavu smaržu?
Ja gribu Tevi izjust?
Izjust Tevi visu...
Tāpāt kā tonakt...
Kāpēc viss ir ideāli uz tik īsu brīdi?
Es ienīstu sevi, jo gribu es Tevi......
Es ienīstu Tevi, jo Tu laikam negribi mani....
Kāpēc Tev pret mani nav jūtas, tāpat ka man pret Tevi?
Bet varbūt ir???
Kāpēc tagad skan tā dziesma,
Kura tik ļoti man atgādina naktis, ko pavadijām kopā?
Kāpēc tieši tagad, kad man ir tik slikti?
Kāpēc vispār bija tik labi - gan Tev, gan man?
Ja neko pret mani nejūti, kāpēc biji tik laimīgs ar mani?
Bet varbūt viss atkal bija meli???.....
Nēesi iedomājies, ka mēs esam radīti viens otram?
Tad padomā...
Visu jau var mainīt un pagātnes nepiepildītos sapņus un cerības ietvert tagadnes sapņos!!!!
Katrs meklē to, ko pazaudējis - es meklēju mūsu mīlestību....
Manai sirdij tagad ir tik auksti, jo Tu esi pie citas...
Bet tik un tā es ilgojos un gribu tikai Tevi...
Tev dotu visu, bet man ir tikai sirds...
Vai ar to Tev nepietiek?

-Es ienīstu Tevi!-
Tu saki,
Un es tam ticu.
Cik dažreiz
Grūti ticēt,
Ja saka:
-Es tevi mīlu!-
/Arvīds Grigulis/

Saldā elpa, siltās rokas,
Tavas acis, kas grimst manās,
Izdzēš vienatnības mokas
Bezgalīga sakļaušanās.

Pacel mani, pacel sevi,
Mosties - dari mani dzīvu,
Lai es saplūstu ar Tevi,
Skaidru, laimīgu un brīvu.

Mirdza Ķempe

Ar mīlestību ir tāpat kā ar talantu: var likt tai panīkt, to samīt, bet var to kopt, attīstīt, kāpināt. ***
Būdama loģikas pretiniece, mīlestība nav pierādāma un te slēpjas tās neatminamība. /Z.Mauriņa/

Smagāk nekā pievilties ir sagādāt
pievilšanos citiem.Ceļš no vārda
līdz darbam ir tālāks nekā no zemes
līdz saulei. /Zenta Mauriņa/

MEITENE RUNĀ PAR NELAIMĪGU MĪLESTĪBU.

-Mīļais,
Man ir skumji,Jo
mana mīlestība ir nelaimīga...
Tu
nemīli mani...

-Mīļā,
Es tevi
ļoti, ļoti mīlu!

-Un tomēr mana
mīlestība ir nelaimīga
Ēs to
jūtu.
Varbūt es Tev esmu
trīspadsmitā?

Tu man esi pirmā,
Un
es Tevi ļoti,ļoti
mīlu!

-Nezinu,mīļais,
Man ir
skumji
Jo es jūtu, ka mūsu mīlestība ir
nelaimīga...
Varbūt Tu man esi
trīspadsmitais?
Nezinu,
Bet man ir
ļoti, ļoti skumji,
Mīļais.

/Arvīds
Grigulis/