Vai tiešām tik tāls ceļš ir noiets,
Ka reizēm asfalts ir bijis,
Un reizēm akmeņains tas.
Un nemanot jau krustceles klātu,
Ka atliek vien minēt,
Vai taka šī vēl viena ejama būs?
Jo tad paliks tikai domu vijums
Un atmiņas par to, kas ticis dots. |
|
|
Noriet saule vakarā
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa
Baltā smilšu kalniņā. |
|
|
Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama. |
|
|
Dārznieks dzīvo tik ilgi,
cik ilgi viņa ābeles ābolus dod. |
|
|
Pierimst soļi, klusē domas,
Neskan mīļā mātes balss,
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc Tevis sauks. |
|
|
No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas,
Turp, kur Tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas. |
|
|
Mīļotais cilvēks neaiziet,
tikai pārstāj līdzās būt. |
|
|
Tagad aukle - zeme cieta.
Šūpuļdziesmu dziedās nakts.
Bērniņ, Tavā dusas vietā
Mūsu saules mirdzums rakts. |
|
|
Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi. |
|
|
Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom.
Paliek vien dvēseles gaisma … |
|
|