Mums palikuši Tavi vārdi,
Mums palikusi Tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz. |
|
|
Lai tēva mīla paliek dziļi sirdī,
Par avotu, kur mūžam spēku smelt … |
|
|
Tik pēkšņi mēs aizejam -
Tā, pēkšņi un pavisam,
Bez ceļa atpakaļ... |
|
|
Kas smagāks vēl var būt, pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dārgs… |
|
|
Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas
No sirdīm, kas sāpēm pielijušas … |
|
|
Nenolaid galvu nespēkā,
Nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Bez Tevis viss ir grūtāk,
bez Tevis vairs nepukst tā sirds.
Kaut reizēm dzīve ir grūta,
un sirdi sāk plosīt sāpes,
Tik nenolaid galvu nespēkā,
nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Ticēt un cīnīties atliek vien mums.
Bet nenolaist galvu nespēkā.
Kaut gribas paslēpties un dzīvot
nemanāmam,
Bet zini, pienāks tā diena,
Kad kopā mēs būsim divatā.
Tik nenolaist galvu nespēkā,
Un nenolaist rokas, kad ir par grūtu. |
|
|
Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiņu padarīji.
Lai nu viegli Zemes māte
Pārklāj Tavu augumiņu. |
|
|
Ir viena sirds, kas Tevi mīl,
Ir viena sirds, kas Tevi nespēj aizmirst.
Ir viena sirds, kas Tev var visu piedot.
Visdārgāko no dzīves ziedot. |
|
|
Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti:
Lai nu mīļā Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti. |
|
|
Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņis;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņis nepārnāks. |
|
|