Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.
Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.
Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.
Varbūt tas izkalusīsies neglīti,
Bet draudzība tāda īsta
Kaut kur ir bīstama:
Tā ir bumba ar laika degli.
Pat vislabākais draugs
Var klūt par ienaidnieku,
Un ar ļaunu atriebības prieku
Viņš tev metīs ar akmeņiem – tiem
No jūsu draudzības pamatiem.
Un negaidi, ka tevi saudzēt ies.
Nē tu neklūsi netīrs ar vēzienu slaiku,
Tu nesviedīsi tam akmeņus pretī,-
Tev tikai negribēsies labu laiku
Ne ar vienu vairs draudzēties.
Ar mēmu palīgā saucienu,
Ar aklu acu skatienu,
Ar viltotu smaidu sejā
Es raugos tevī kā bezizejā!
Šodien ziņu kādam rakstu
Datoram pa pogām bakstu.
Gribu Vārda dienā sveikt,
Kaut ko foršu arī teikt.
Domāt, darīt, dzīvot, spēt,
Un pār polinomu lēkt!
Saule rīta miglā aust,
Gribas jaunas domas paust.
Tālu tai vēl jāceļo,
Uz diev zemi mīļoto.
Saule Aust.
Lietus līst palēnām,
Pie mājām manējām.
Saule miglā spoži spīd,
Varavīksne gar manu logu slīd.
Kurp tā aizvedīs,
Un cik tālu tā mūs novedīs.
Tai nav ne sākuma ne gala,
Bet visiem savas krāsas dala.
Raivis Raspopovs
Kad laukā atkal taureņi lido,
Tad plaukstas cieši kopā tvers!
Krāsas košas, zaigojošas,
Tiem nav liegts lidotprieks!
Skaties pļavās, laukos,
Lai tos redzēt var!
Ieraugot, pasmaidot,
Visiem prieku sarodot!
Augstu lidot tiem nav liegts,
Arī vējam par to prieks!
Kopā tie var droši lidot,
Un tie šķirti nevar plīvot!
Šajā brīdī jaukā,
Vēro to kas priecēt sāk!
Ja nav grūti prieku liegt,
Atkal visam var garām iet!
Domā domas gaišas,
Lai sirdī prieks tev būtu!
Ja to aizmirst nevari,
Tad to vari nedarīt!
(Autors Vikentijs Murņikovs)
Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.
Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.
Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.
Tīna ♥♥♥