Mierinājums

No manas mātes skaudrs lepnums dvesmo.
Tās dzedro mieru reizēm grūti graut,
Es tikai vienreiz redzējusi esmu,
Ka māte raud.

Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa,
Bet ieraudzīju – viņai pleci trīc.

Es velti centos labus vārdus sacīt:
„Visjaukākā, vismīļākā – tu, māt,” –
Kad lāses nerima tai plaukstas slacīt,
Es sāku šņukstēt, glauzdamās tai klāt.

Un laikam citādas šīs elsas bija
Kā tās, kas, lelli pazaudējot, skan,
Jo pēkšņi māte gaiši pasmaidīja
Un teica: „Labi, ka tu  esi man!”.

Manai mātei!

Paldies par šo dienu un daudzajām jau aizvadītājam
…ka protu par tām priecāties.
Paldies par brāļiem un māsām,
…un spēju mīlēt viņus no sirds.
Paldies par sirsnību, laipnību un gudrību,
…un prasmi to novērtēt.
Paldies, ka esmu,
Un lūdzu nenoveco!

Tavs jau pieaugušais bērns.

Gluži kā sniedziņš, kas ziemu krīt

Gluži kā sniedziņš, kas ziemu krīt,
Tu esi tik gaiša un maiga.
Māmiņa mīļā, tev saku labrīt
Un pieglaužu vaigu pie vaiga.

Tu jau to zini ka visādi iet;
Nez, kur tās nelaimes rodas?
Laboties gribas, bet tomēr mazliet
Atkal pa reizītei gadās…
Nesolu šorīt, bet noskūpstu,
Juka lai tev ir šī diena,
Māmiņa mīlā, tik labas kā tu
Nav pasaulē laikam nevienas.

Bruno Saulītis