Mans cilvēks

Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet – viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu –
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, –
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu –
pat ja jāslīkst man būs –
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.

Mans mantojums

Kas būtu maijs bez zaļām bērzu skarām,
Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm,
Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?

Ar koku saknēm caurausta šī zeme,
Ar koku šalkām piedziedāts šis gaiss.
Un slīd pār mežu galiem saules lemess,
Un ripo mēness ritens zeltainais…

Ko mantojusi es no senčiem saviem?
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.

Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.

Lai būtu

Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šūnakmens plaisiņas
Uz Mātes Latvijas vaiga.

Lai būtu kam novēlēt tīrumus
Un zemkopja tikumu sīksto,
Un dārzus, un ābolu birumu,
Un latviešu valodu mīksto.

Un Krišjāņa Barona veikumu
Un Rucavas vilnaini košo,
Un katru noti un teikumu,
Kur tautas sirdsprāta spožums.

Lai būtu kam novēlēt Daugavu
Un Domu, un ērģeļu mesu,
Un Sarkano strēlnieku laukumu,
Un sāpi, ko dvēselē nesu,-

Lai būtu kam novēlēt…

Es neticu

Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu traukusies uz tiem –
Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā,
Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem…
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu steigusies uz tiem
Ar lētticības palmu zaru rokā,
Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām.
Es neticu, ka var bez cilvēkiem.
Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.
No viņiem visas mana mūža bēdas,
No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.

Viss, kas bija

Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja…
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā…
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.

Es nedrīkstu to nokavēt

Vienalga kur, virs zemes, zemē,
Uz jūras vai uz padebess,
Ar tiem, kas mani mīl vai nemīl,
Bet vienu skaidri zinu es.

Man aprīlī ir jābūt mājās,
Man aprīlī ir jāpārnāk!
Jau martā saknēs sula krājās,
Zem sniega ziedi riesties sāk.

Bet aprīlī, kad spoži zilas
Pār baltiem bērziem debess līgst,
Kad dzeguze jau zvana silā,
Kad bites stropu atstāt drīkst,

Plaukst manā dārzā pirmā puķe,
No ziedu šķīvjiem tauriņš ēd,
Un man uz mājām vajag kuģot-
Es nedrīkstu to nokavēt.

Mātei

Pavisam tuvu pienākusi
pie sava mūža robežas,
Tu skaties atpakaļ uz pļavām,
kur skraidīji kā meitēns mazs,
Tu skaties atpakaļ uz upi,
uz muižu upes līkumā,
Uz savu pirmo skolas dienu –
stāv rasā samirkusi tā
Ar vilnas zeķēm pašadītām,
ar pastaliņām dzeltenām…
Brien mākoņi pa debess pļavu,
snauž zemā logā runcis rāms,
Tu stāvi sīka, salīkusi,
balts lakatiņš un spieķītis,
Un tikai atpakaļ vien skaties
un brīnies: – Vai tad tas jau viss?
Cik sen, kopš iesvētību rītā
tēvs bēro zirgu ratos jūdz, –
Pa kuru laiku divos karos
un tik daudz radu bērēs būts?

Mierinājums

No manas mātes skaudrs lepnums dvesmo.
Tās dzedro mieru reizēm grūti graut,
Es tikai vienreiz redzējusi esmu,
Ka māte raud.

Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa,
Bet ieraudzīju – viņai pleci trīc.

Es velti centos labus vārdus sacīt:
„Visjaukākā, vismīļākā – tu, māt,” –
Kad lāses nerima tai plaukstas slacīt,
Es sāku šņukstēt, glauzdamās tai klāt.

Un laikam citādas šīs elsas bija
Kā tās, kas, lelli pazaudējot, skan,
Jo pēkšņi māte gaiši pasmaidīja
Un teica: „Labi, ka tu  esi man!”.

Mirdzas Ķempes motīvs

Varēja būt, bet nebij
Ne skūpstu, ne mēnesnīcas …
Tomēr dvēselē slepu
Mani tu nesi līdzi.

Izrādās – tevī es tomēr
Dzīvoju visus šos gadus,
Blakus gan priekam, gan bēdām –
Visu šos garos gadus.

Vai no Dieva vai Velna,
Vai uz ļaunu vai labu –
Atceries kā caur pelniem,
Ko mēs reiz runājām abi.

Šodien zem sniega debess
Tu man atkal to saki…
Varēja būt, bet nebij,
Pārslas krīt lēni un smagi.

Pārslas krīt lēni un smagi.
Drīz man būs jāiet projām:
Tu bez manis
es bez tevis
mūžu nodzīvojām.

Laikam četras sveces ar tumsu runā

Laikam četras sveces ar tumsu runā,
Bet varbūt četras puķes pret pusnakti zied,
Bet varbūt četras meitenes kailas peldēties iet?

Neko nevar skaidri zināt,
Atliek vienīgi minēt…

Laikam čiekuri četri krīt sūnā,
Bet varbūt četri putni pret logu ar spārniem sit,
Bet varbūt asaras četras pa grumbainu vaigu rit?

Neko nevar skaidri saprast.
Tik īsa dzīve –
Grūti ar neskaidro aprast.

Par visu maksāju es dārgi

Par visu maksāju es dārgi –
Un pat par to, kas bija lēts,
Kas bija vēja ziediem plaucis
Un vēja sēklām vējā sēts.

Par visu maksāju es dārgi
Un tomēr – neizputēju,
Kaut dusmojās un vaimanāja
Par mani līdzi jutēji.

Vēl esmu pilna mežiem, pļavām,
Vēl zaļo mana zaļā valsts,
Vēl ezeri un upes tanī
Vēl neizžūst un neaizsalst.

Par visu maksāju es dārgi
Un neprasu, vai maksāt vērts;
Ņem dālderi un manā vārdā
Ej, krauklim zelta spēles pērc!

Es gribu lidot

Tikai vienu vienīgu reizi
Es pieskaros mākoņa malai,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.

Lai citi sudraba naudu
Un svētku pīrāgus dala,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.

Sakiet, ko gribat, un tomēr
Un tomēr es gribu spārnus,
Un tomēr es gribu lidot –
Vienalga, vienalga, kā!

Pilnība

Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju – lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.

Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju, lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!

No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.

Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.

Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam – es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?