Siltums no saules

Siltums no saules,
Mīlestība no tēta,
Spēks no zemes,
Gudrība no grāmatas.

Lai es augtu liels un stiprs,
Tēta padoms noderēs,
Vienmēr labi mācīties,
Zināšanas gūt.

Dzīvē vienmēr sajutīšu,
Tēta gādību un rūpes,
Mani vienmēr pasargās,
Daudz ko dzīvē iemācīs.

Pirmais vārds, ko teicu- tētis.

Pirmais vārds, ko teicu- tētis.
Tētis man daudz ko ir devis.
Ceļojumā vedis!
Un mīlestību devis.
Tētis ir tas, kurš padomus devis.
Tētis ir tas, kurā gudrības smeļos.
Tētis ir tas, kura acīs paskatoties, redzu jaukas lietas.
Tētis ir tas, uz kura lūpam paskatoties, redzu pār tām līst daudz labu vārdu, kurus
viņš man ir teicis.
Es mīlu savu tēti!

Reiz man apnika būt maziņam

Reiz man apnika būt maziņam
Un nolēmu ka būšu tētis.
Apsēdos uz lielā krēsla
Un milzīgu avīzi paņēmu klēpī.

Ienāk tētis un smejas
Ko tu ķipar buries?
Lai gan tev nopietna seja
Kāpēc avīzi otrādi turi? 

Tēt, Tu man iedevi spārnus

Tēt, Tu man iedevi spārnus,
Māt, Tu man iemācīji lidot,
Lai visaugstākos kalnos,
Es varētu aizspārnot…..
Lai tur meklētu sapņus
Kas debesis piepildīt māk,
Kas visus lietainos mākoņus
No manis prom aizgaiņā…
Sapņus meklējot, mani satika
Baltākā mīlestība,
Tā – kalna virsotne augstākā,
Un tikai man, tikai man lemta.
Un vēl vairāk sajūtu spārnus,
Tālu un ilgi es vēlos lidot,
Bet tikai ar savu mīlestību.
Bez tās es vairs nespēju dzīvot…
Paldies, tēt, ka devi man spārnus.
Paldies, māt, ka mācīji lidot…

Kas ir mammai otra puse?

Kas ir mammai otra puse?
Kas prot strādāt smagus darbus?
Kas prot taisīt putnu būri?
Kas prot stūrēt auto stūri?
Kas nes plecos mazo brāli?
Kas prot priecāties un jokot?
Protams, tas ir tētis mans
Pasaulē vislabākais!

Tēvs, mans paraugs un balsts

Tēvs, mans paraugs un balsts,
Mans lepnums un spēks,
Kā akmens, aiz kā paslēpties,
Kā klints, aiz kā patverties.
Bet arī mīļš un jauks
Kā zēns, ar kuru pa pļavu skriet
Un no virves šūpoles siet.
Kā tētis, kā paraugs, kā draugs,
Kā sapnis, kurš ir bijis jauks.

Ir saulains rīts

Ir saulains rīts
Kā spoža zvaigzne,
Ieklaudzas durvis, viņš nāk,
Ar smagu, sastrādātu soli.
Man pretim savu roku sniedz.
Tad atskan rīta sveiciens,
Tik drošs ir tēva plecs,
Pat tad, kad dažreiz asaras acīs,
Tad noder tēva plecs,
Paldies tev, tēt, par pirmo soli,
Iemācīto…
Tu esi tā kā saules stars!

Tēti, kad es padomāju

Tēti, kad es padomāju,-
Viegla dzīve man pa māju!
Tu mums esi apgādnieks
Tas gan laikam nav vis nieks.

Augu dienu darbā strādā,
Maizīti mums visiem gādā.
Apavu un drēbju arī
Vajag ziemā, pavasarī.

Tiklīdz pārnāc vakarā,
Jāsāk ar mums rotaļa.
Ja kas mājās saplīsis,
Gan jau tētis sataisīs.

Zāli pļaut un sētu taisīt,
Zāģēt, mūrēt, krāsu maisīt…
Tētis tas, kurš visu var
Tāds kā tu – es augšu ar!

Mūsu tētim liels ir klēpis

Mūsu tētim liels ir klēpis
Sēdēt mums tur ir svēti
Tētim mums ir liela sirds
Tur mums visas bēdas irst

Viņš mums visu labo dod
Tur kur odi ļoti kož
Lietus laikā jaku dod
Miegā lielu buču dod

Tētis mums ir labākais
Visur mūsu mīļākais
Lai dieviņš viņu sargā
Kā viņš mūs visur lolo

Kā visiem bērniem, arī man

Kā visiem bērniem, arī man,
Ir tētis liels un drosmīgs gan.
Katru dienu solī raitā,
Tētis dodas darba gaitā.
No darba mājās viņu gaidu,
Kad durvis atver, tad es smaidu.
Lai tētis būtu labā omā,
Man grāmatas jāsakārto somā.
Mums patīk kopā parunāt,
Tā daudz ko varam uzzināt,
Par to, kas jauns un svarīgs mums,
To nekad neuzzināt jums.
Nieku nav, ir jēga visam,
Jo mēs ar tēti draugi esam.

Tēvs ir katram bērnam savs

Tēvs ir katram bērnam savs,
Tāpēc ka tas tētis tavs.
Mīļākais un jaukākais,
Foršākais un stiprākais.

Iemāca tas visu ko,
Katram bērnam svarīgo.
Stāsta jokus arī tas.
Spēlēs līdzi darbojas.

Skriet tad arī ejam mēs,
Kurš gan mūs vairs panākt spēs.
Tētis man vislabākais,
Vienmēr uz šīs pasaules!

Varu braukt ar ragutiņām

Varu braukt ar ragutiņām
Vai ar trīsriteni dragāt,
Bet visdrošāk tikt uz priekšu
Tētim kukuragā.

Citi noskatās un brīnās:
– Tik liels puika! Kā nav kauna?
Atbild tētis: – Man daudz grūtāk
Bez šīs pičupaunas.
(A. Auziņš)