Apsveikumi 18 novembrÄ«, Latvijas dzimÅ”anas dienÄ
Kad uzartiem tÄ«rumiem pÄri
Līst cīruļa dziesmu lietus,
Kad zemes siltajÄs plaukstÄs
Saule nes pūpolu ziedus,
Es brÄ«nos kÄ pienenes asns:
Cik mana dzimtene skaista!
Kad vasaras zaļajÄ krÅ«zÄ
Äaukst baltÄs madaru putas,
Kad jūlijs dzer liepziedu dziru,
Es dadžlapas ausÄ« Äukstu:
Cik mana dzimtene skaista!
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatÄ pases un kartes,
jo es zinu, ka jÄbÅ«t man LatvijÄ
augustÄ, decembrÄ«, martÄ.
Jo bez manis tur lazdas neziedÄs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstÄ«tÄs kamanÄs
ZiemsvÄtki nesabrauks ā
pasaulÄ«t, tÄdas bÅ«s sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatÄ vÄ«zas un hartas,
jo es zinu, ka jÄbÅ«t man LatvijÄ
janvÄrÄ«, jÅ«nijÄ, martÄ.
Jo bez manis tur lazdas neziedÄs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis dreboÅ”Ä kumeļÄ
JÄnÄ«tis neatjÄs ā
pasaulÄ«t, tÄdas bÅ«s sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatÄ pases un kartes,
jo es zinu, ka jÄbÅ«t man LatvijÄ
septembrÄ«, novembrÄ«, martÄ.
Jo bez manis tur lazdas neziedÄs,
jo bez manis sals pekaiÅiem pekas,
jo bez manis svecÄ«tes krastmalÄ
vÄji nopÅ«tÄ«s ā
tÄdas bÅ«s, pasaulÄ«t, sekas.
Labrīt, Latvija!
Tu ā dzimtais klÄpis tiem,
kas rÄ«ta agrumÄ ar Tavu himnu ceļas.
Kaut dienas ritums pÄrÅÄmis nav telpu,
jau daudzi gatavi ar Tevi vienÄ elpÄ iet,
jo zin, kÄ Tavu nastu atvieglot.
JÄ, vairÄkums ir gatavi Tev pakalpot,
ar gaiÅ”Äm galvÄm un ar stipriem pleciem.
No visas sirds, mÄs pateicamies ā Tev,
par to, ka spÄj mÅ«s vienmÄr savienot,
kad tas visvairÄk nepiecieÅ”ams.
Å odien dÄ«vains nemiers dabÄ,
VÄju Å”alkas tÄlas ilgas kvÄl.
Latvju meži noslÄpumus glabÄ,
Mirt par kuriem nav nevienam žÄlā¦
MiglÄ sarkanÄ slÄ«gst dzimtÄs zemes lauki,
ViÅas elpÄ zelta druvas lÄ«kst.
Mūžu mūžos latvjiem nebūs draugi
Tie, kas daudziem liek pa Sibīriju klīst.
MÅ«su svÄtumu tie dzelžos kaltÄm kÄjÄm
Samin dumbrÄjos un smÄ«not tÄlÄk iet,
PÄri senÄm, mīļÄm latvju mÄjÄm
Daudzreiz sÄrtas uguns liesmas zied.
BrÄlim brÄlis jÄnoÅ”auj bij kaujÄ,
DÄls pat tÄvam kļuva tÄls un sveÅ”s.
Tos, kas neaizgÄja asiÅainÄ pļaujÄ,
Klusi slÄpa dzimtÄs zemes mežs.
Izgaist naktis. TÄlÄk steidzas dienas.
MÄcot latvjiem dziļÄk naidu just.
Mūsu sirdīs liesmo vienas domas:
Latvju tautai mūžam nebūs zust!
Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
KalnÄji, lejas un ezeru mirdzÄjums zils,
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujÄs
StÄsta par pagÄtni tÄlo mums senÄs bruÅinieku pilis.
RudeÅos tÄrpies tu zelta un purpura rotÄ,
SulÄ«gu augļu liekts dÄrzÄ lÄ«kst Äbeles zars.
SarmotÄ sidraba sagÅ”a tam ziemÄs ir debesu dota,
Lai zem tÄs gaidoÅ”s un mierÄ«gs snauž pavasars.
Latvija, dzimtene mana, min tevi nu sveÅ”nieku kÄjas,
NaidÄ«gas balsis pÄc latvieÅ”u asinÄ«m sauc.
Krievijas taigas tik daudziem ir kļuvuÅ”as mÄjas ā
Latvija, tÄvzeme dÄrgÄ, vai atgriezties bÅ«s tiem vÄl ļauts?
Latvija, Latvija!
Dzimtene mana! Tu ā labÄ!
LikteÅa zvanÄ kÄds jaunu laikmetu sitā¦
LatvieÅ”u dvÄseles senseno brÄ«numu glabÄ,
NovembrÄ« skaistÄko vÄrdu ā AstoÅpadsmit!