Es šo dienu neatdošu putekļiem

Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest…
Nestāstiet, ka dzīvojam mēs nākotnei,
Ka vislaimīgākie esam darbā, —
Tikai tādu dienu vārdā mēs
Spējam izturēt šīs zemes skarbumu…
Lai cik ilgi klejojam un maldāmies,
Lai cik daudz no tumsas trauka dzeram,
Katrs kaut kur dziļi dvēselē
Mēs ar tādu dienu tikties ceram,
Kad pār kalnu, rokas izpletuši,
Balti bērzi smejot pretim skrien
Un mums — nogurušiem, neticīgiem, salauztiem —
Zilus spārnus prieks pie pleciem sien.

Lūgums

Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani uz Morica salu,
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,
Man tik bieži šai dzīvē ir salis,
Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani no draugiem, no radiem,
Aizved mani no dienas, no nakts,
Lai es pabūtu ārpus gadiem,
ārpus visa, kas tajos reiz rakts!

Aizved mani..Es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies uz pieri rauc:
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts..

Mans cilvēks

Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet – viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu –
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, –
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu –
pat ja jāslīkst man būs –
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.

Mans mantojums

Kas būtu maijs bez zaļām bērzu skarām,
Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm,
Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?

Ar koku saknēm caurausta šī zeme,
Ar koku šalkām piedziedāts šis gaiss.
Un slīd pār mežu galiem saules lemess,
Un ripo mēness ritens zeltainais…

Ko mantojusi es no senčiem saviem?
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.

Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.

Lai būtu

Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šūnakmens plaisiņas
Uz Mātes Latvijas vaiga.

Lai būtu kam novēlēt tīrumus
Un zemkopja tikumu sīksto,
Un dārzus, un ābolu birumu,
Un latviešu valodu mīksto.

Un Krišjāņa Barona veikumu
Un Rucavas vilnaini košo,
Un katru noti un teikumu,
Kur tautas sirdsprāta spožums.

Lai būtu kam novēlēt Daugavu
Un Domu, un ērģeļu mesu,
Un Sarkano strēlnieku laukumu,
Un sāpi, ko dvēselē nesu,-

Lai būtu kam novēlēt…

Es neticu

Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu traukusies uz tiem –
Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā,
Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem…
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu steigusies uz tiem
Ar lētticības palmu zaru rokā,
Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām.
Es neticu, ka var bez cilvēkiem.
Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.
No viņiem visas mana mūža bēdas,
No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.

Viss, kas bija

Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja…
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā…
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.

Es nedrīkstu to nokavēt

Vienalga kur, virs zemes, zemē,
Uz jūras vai uz padebess,
Ar tiem, kas mani mīl vai nemīl,
Bet vienu skaidri zinu es.

Man aprīlī ir jābūt mājās,
Man aprīlī ir jāpārnāk!
Jau martā saknēs sula krājās,
Zem sniega ziedi riesties sāk.

Bet aprīlī, kad spoži zilas
Pār baltiem bērziem debess līgst,
Kad dzeguze jau zvana silā,
Kad bites stropu atstāt drīkst,

Plaukst manā dārzā pirmā puķe,
No ziedu šķīvjiem tauriņš ēd,
Un man uz mājām vajag kuģot-
Es nedrīkstu to nokavēt.

Mātei

Pavisam tuvu pienākusi
pie sava mūža robežas,
Tu skaties atpakaļ uz pļavām,
kur skraidīji kā meitēns mazs,
Tu skaties atpakaļ uz upi,
uz muižu upes līkumā,
Uz savu pirmo skolas dienu –
stāv rasā samirkusi tā
Ar vilnas zeķēm pašadītām,
ar pastaliņām dzeltenām…
Brien mākoņi pa debess pļavu,
snauž zemā logā runcis rāms,
Tu stāvi sīka, salīkusi,
balts lakatiņš un spieķītis,
Un tikai atpakaļ vien skaties
un brīnies: – Vai tad tas jau viss?
Cik sen, kopš iesvētību rītā
tēvs bēro zirgu ratos jūdz, –
Pa kuru laiku divos karos
un tik daudz radu bērēs būts?

Mierinājums

No manas mātes skaudrs lepnums dvesmo.
Tās dzedro mieru reizēm grūti graut,
Es tikai vienreiz redzējusi esmu,
Ka māte raud.

Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa,
Bet ieraudzīju – viņai pleci trīc.

Es velti centos labus vārdus sacīt:
„Visjaukākā, vismīļākā – tu, māt,” –
Kad lāses nerima tai plaukstas slacīt,
Es sāku šņukstēt, glauzdamās tai klāt.

Un laikam citādas šīs elsas bija
Kā tās, kas, lelli pazaudējot, skan,
Jo pēkšņi māte gaiši pasmaidīja
Un teica: „Labi, ka tu  esi man!”.

Mirdzas Ķempes motīvs

Varēja būt, bet nebij
Ne skūpstu, ne mēnesnīcas …
Tomēr dvēselē slepu
Mani tu nesi līdzi.

Izrādās – tevī es tomēr
Dzīvoju visus šos gadus,
Blakus gan priekam, gan bēdām –
Visu šos garos gadus.

Vai no Dieva vai Velna,
Vai uz ļaunu vai labu –
Atceries kā caur pelniem,
Ko mēs reiz runājām abi.

Šodien zem sniega debess
Tu man atkal to saki…
Varēja būt, bet nebij,
Pārslas krīt lēni un smagi.

Pārslas krīt lēni un smagi.
Drīz man būs jāiet projām:
Tu bez manis
es bez tevis
mūžu nodzīvojām.

Laikam četras sveces ar tumsu runā

Laikam četras sveces ar tumsu runā,
Bet varbūt četras puķes pret pusnakti zied,
Bet varbūt četras meitenes kailas peldēties iet?

Neko nevar skaidri zināt,
Atliek vienīgi minēt…

Laikam čiekuri četri krīt sūnā,
Bet varbūt četri putni pret logu ar spārniem sit,
Bet varbūt asaras četras pa grumbainu vaigu rit?

Neko nevar skaidri saprast.
Tik īsa dzīve –
Grūti ar neskaidro aprast.

Par visu maksāju es dārgi

Par visu maksāju es dārgi –
Un pat par to, kas bija lēts,
Kas bija vēja ziediem plaucis
Un vēja sēklām vējā sēts.

Par visu maksāju es dārgi
Un tomēr – neizputēju,
Kaut dusmojās un vaimanāja
Par mani līdzi jutēji.

Vēl esmu pilna mežiem, pļavām,
Vēl zaļo mana zaļā valsts,
Vēl ezeri un upes tanī
Vēl neizžūst un neaizsalst.

Par visu maksāju es dārgi
Un neprasu, vai maksāt vērts;
Ņem dālderi un manā vārdā
Ej, krauklim zelta spēles pērc!

Es gribu lidot

Tikai vienu vienīgu reizi
Es pieskaros mākoņa malai,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.

Lai citi sudraba naudu
Un svētku pīrāgus dala,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.

Sakiet, ko gribat, un tomēr
Un tomēr es gribu spārnus,
Un tomēr es gribu lidot –
Vienalga, vienalga, kā!

Pilnība

Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju – lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.

Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju, lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!

No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.

Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.

Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam – es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?

Šai gaismas mirklī

No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Man gribas, lai, nevienu netraucējot,
Zem ievu krūma pasēdēt man ļauts.

Nevienam negribu es būt par nastu,
No tā man laikam ir visvairāk bail.
Sev plosts man pašai jāpiesien pie krasta
Un sava sāpe sevī jāizgail.

Pie savām nelaimēm es citus nevainoju,
To saknes vienmēr manī pašā mīt.
Un, ja tev patīk, ej no manis projām,
Ar varu negribu sev piesaistīt.

No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Vien vēlos, lai, man citus netraucējot,
Zem ievu krūma pakavēties ļauts.

Nav vērts

Jau atkal jubileju svētam
Zviln goda vietā kliņģers mīksts
Caur gaļas kalniem viesi ēda
Un vīna upē saprāts slīkst.

Un galda runā skandē Raini
lai miers un līdzsvarotu gars
Ak, Dievs, cik dzeju brīnumaini
Pa savam katrs skaitīt var.

Bet tautasdziesmas skuju svārkos
Pie durvīm bikli mīņājas,
Kā baidoties, lai traukos dārgos
No viņas neiebirst kaut kas.

Un kamēr viesi loba augļus
Un lūpas kafijtasē mērc,
Pār Raiņa kapu lido kraukļi
Un žēli ķērc, nav vētrs, nav vērts.

Vecais, labais, bezzobainais

Sen esmu piedevusi visiem visu,
Kaut aizmirsusi neesmu neko;
Kopš aizvainojums manī lēnām dzisis,
Nevienu nenīstu par bijušo.
Ne citu ļaunums mani spīdzināja,
Ne cietsirdība spieda zemoties,
Vien viņu vecais vājums
Par sevi drebēdams, man lika ciest.
Bet kālab es sev nestāvēju sargos
Un tik daudz brūču atvēlēju cirst?
Man pašai sevi nosodīt visbargāk,
Man pašai tur visvairāk vainas ir!
Un tādēļ neticu es tiem nenieka,
Kas citos sakās rūgti vīlušies,
Var piekrāpt tikai to, kas ļaujas piekrāpt,
Un sāpināt vien to, kas gatavs ciest.

Atvadas

Te nav vārdu, kurus iemin bruģī,
Rokas spiediens, tajā pateikts viss.
Tā no krasta aiziet tikai kuģis,
Mani dzimtā jūra sauc.

Kliedzot kaijas skrien, skrien pār tavu galvu.
Piedod, ja šis mirklis nāca pārāk spējš.
Saule kausē baltu miglas alvu.
Pieri aizkar sāļais jūras vējš.

Gadi atdzīs kādreiz vilni manu,
Tas būs vilnis ļoti neparasts.
Un tu atnāksi tad uz satikšanos,
Kur ar jūru tiekas mūsu krasts.

Kamēr vien saulgriezis ziedēs

Par šo naudu es varu veselu mēnesi dzīvot,
Trīsdesmit dienas atpūsties, grāmatas lasīt un domāt,
Trīsdesmit dienas vērot, kā nārbuļi zied, kā briest rudzi,
Kā dārzos ienākas ķirši, kā ganībās govis plūc zāli…

Par šo naudu es varu biļeti nopirkt un aizlidot
Uz trim stundām pie tevis un saulrietā atgriezties atpakaļ,
Trīs stundas skatīties tevī, runāt ar tevi un starot,
Trīs stundas just, kā pasaules telpu no zemes līdz zvaigznēm piepilda laime…
Ja es padomu prasītu mātei, viņa teiktu:
„Tikai trakie izkaisa naudu pa vējam,
Vajag pietaupīt sevi, labi izgulēties un paēst,
Un naudu nolikt − nebaltai dienai.”

Bet ja es grieztos pie tevis, Van Gog, dzeltenās krāsas dzejniek,
Tu iemērktu otu saulē un, saulgriezes gleznodams, teiktu:
„Brauc,
Laimīgs ir tikai tas, kas par laimi spēj visu atdot;
Citas laimes nav bijis un nebūs nekad,
Kamēr vien saulgriezes ziedēs.”

Ej mācies, draugs, no kokiem mežā

Ej mācies, draugs, no kokiem mežā
No zāles pļavā mācies, draugs, –
Nav labi pārāk tuvu zarot,
Nav labi pārāk tuvu augt.

Koks koku negribot sāk nomākt,
Un zāle zāles ēna rūs,
Un galu galā pārlieks tuvums
Par nelaimi un nastu kļūst.

Lai slavēts atstatums!
Viņš vienīgs
Ļauj galaktikām pastāvēt.
Un atstatumu vēro sējējs,
Kad tīrumā iet graudus sēt.

Lai slavēts atstatums! Viņš vienīgs
Spēj saglabāt visdārgāko:
Starp mīlētājiem – mīlestību,
Starp draugiem – mūža draudzību.

Vasaras vēstules

Katrs pumpurs un sēkla
ir rūpīgi lolota vēstule,
Kuru caur ziemas sniegiem
vasara vasarai sūta,
Un, kad nāk rudens, lai samestu
lapas duļķainā ūdenī,
Pastā jau glabājas sūtījums,
adresēts nākamai vasarai.
Viss, ko mirstošā māsa
māsai gribēja pastāstīt,
Magones sēkliņā ierakstīts,
alkšņa pumpurā ietīts,
Labais, skaistais un gudrais
ir mūžīgs kā pati zeme,
Ledus zilajos seifos
asni kā banknotes glabājas…
Četrus mēnešus saule
aploksnes vaļā plēsīs,
Vasara lasīs un smiesies,
vasara lasīs un raudās,
Notērēs asnus līdz pēdējam
un atkal krās jaunus −
nākotnei,
Atkal zem mežrozes sēdēs
un jaunas vēstules rakstīs.

Ar laiku mūsu domas

Ar laiku mūsu domas
par laimi un dvēseles spēku
No prieka un sāpēm noveco
kā saulē un lietū ēkas,
Un tad tās vajag aizvest
un brīvdabas muzejam atdot,
Kur priedes un kļavas slienas
zaļas kā jaunības gadi…
Un reizēm, kad brīvu brīdi
man izdodas dabūt no dienas,
Pa savu brīvdabas muzeju
es staigāju klusa un viena…
Šalc ilūzijas kā bērziņi
trauslas un šmaugas, un baltas
Un pieber dusošos pagalmos
ar zeltainu lapu šaltīm,
Bet pagātnes mīļajās istabās
ir tomēr drusku par šauru,
Un skurstenī rudens naktīs
ilgas kā brieži auro…
Ar zilu vilni tālab
es izmazgāju sev acis
Un eju uz šodienu atpakaļ
pie tiem, kas ceļ Rīgas staciju..
Kas zin, varbūt mazliet skarbas
un kailas iznāks šis telpas,
Bet tajās būs gaisma un plašums,
un vilcienu karstā elpa…

Maz viņam bija laimes

Maz viņam bija laimes,
īss bija viņa mūžs,
Nu jau nez kuro gadu
vējš sniegu pār kapu pūš…
Pats viņš no šodienas rūpēm
kā gājējs no apvāršņa šķirts,
Tikai jūtas paliek,
paliek un nenomirst…
Emīla Dārziņa skumjas,
Emīla Dārziņa maigums
Šodien ir tikpat reāli
kā asara man uz vaiga…
Un ja nu tā nebija nejaušība,
kas vilciena durvis atvēra?
Un ja nu tas bija izmisums,
kurš tonakt viņu kā lapu satvēra?
Talants izsmeļ cilvēku
kā saule palu ūdeni,
Un, ko lai dara tad,
ja nāk melni melni rudeņi?
Saules izsmelts tāds cilvēks,
dzīves cīņai kļūst nederīgs,
Vienīgi savā pašatklāsmē
līdz neiespējamam sīksts…
Tālab, ja redzu, ka dzīvei kāds
kā spainis ūdenim der,
Neticu, ka no viņa nākotne
kā no Emīla Dārziņa dzers…

Iesim, skriesim

Iesim, skriesim,
Skriesim, iesim
Mežā sēnes lasīt.
Vai tu māki, mākuli,
Arī sēnes pazīt?
Baravikas, bajāres,
Brūnām samta cepurēm,
Sūnām sasegušās, tās
Skatās tevī slēpu.
Gailenītes, kalpones,
Lindraciņos oranžos,
Tās bez kādas viltības
Katram dodas rokās.

Vējagrābsles bērzlapes
Dižojas pārlieku;
Salasīsi ātri vien
Pilnu savu sieku.
Mušmires, šīs panteras,
Tās tu nenes mājās,
Citādi kā muša pats
Atstiepsi vēl kājas.
Celies, celies, neguli,
Iesim sēnes lasīt,
Miegu bekot pasūti,
Uztrin asu nazi!

Kad uzartiem tīrumiem pāri

Kad uzartiem tīrumiem pāri
Līst cīruļa dziesmu lietus,
Kad zemes siltajās plaukstās
Saule nes pūpolu ziedus,
Es brīnos kā pienenes asns:
Cik mana dzimtene skaista!
Kad vasaras zaļajā krūzē
Čaukst baltās madaru putas,
Kad jūlijs dzer liepziedu dziru,
Es dadžlapas ausī čukstu:
Cik mana dzimtene skaista!

Kā nepierakstīta dzeja

Kā nepierakstīta dzeja
Kā nepierakstīta dzeja
Mākoņi plūda ar vēju,
Bet, sevī ierāvusies,
Es mākoņu neredzēju.

Kā nepierakstīta dzeja
Sniegpārslu pūkas krita,
Bet, sevī ierāvusies,
Es prieku pie krusta situ.

Kā nepierakstīta dzeja
Logā pūta saulrieta taures,
Bet, sevī ierāvusies,
Es tvēru vien vētras aurus…

Kā nepierakstīta dzeja…

Kad tu atnāksi pie manis

Un, kad tu atnāksi pie manis
(Es nezinu, vai tas maz būs),
Mēs sēdēsim pie ugunskura,
Uz zariem slapjās drēbes žūs.
Būs puse dzīves pārstaigāta
Un gandrīz viss jau nobaudīts,
Un tā – tā nebūs mīlestība,
Ko tu sev atnesīsi līdz.
Mēs sēdēsim un skatīsimies,
Kā tumsa dzirkstis projām nes,
Un reizēm klusi nopūtīsies
Virs mūsu galvām galotnes.
Šīs klusās stundas kluso gaitu
Ar vārdiem netraucēsim mēs,
Vien liesma liesmai, zvaigzne zvaigznei
Un dvēs’le dvēs’lei uzmirdzēs.

Brīnums

Mans raitais solis nav vairs draiski meitenīgs, –
Briest manī dzīvība, kā graudā riešas dīgsts;

Un jausmas priecīgas ir modri apkārt joztas
Ap vāro brīnumu, kas manī bikli mostas.

Un zināt gribētos, vai gaidas dēlu dos,
Kam tēva lepnā spīts reiz acīs atspulgos?

Varbūt, ka meita dzims, kam smaids vēl dzidrāk staros
Par manu skatienu gaišzilos pavasaros?

Vēl manas asinis ap noslēpumu šalc,
Kas sauļup lauzīsies kā avots, klintī kalts,

Un kliedziens raisītais par sauli prieku paudīs,
Bērns muti rožaino pie manām krūtīm glaudīs …

Tad, dziesmu lalinot, lai mīlulim nāk miegs,
Sirds izprast mācīsies, cik mātes maigums liegs.

Saruna ar dēlu

Tevi, dēliņ, nesu reiz kā vieglu paiju,
Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju.

Drīz tu veikli prati kluču namus kraut,
Taviem skaidu kuģiem sekls kļuva strauts.

Tevi, draišķi, grožot nebij vis pa jokam,
Galotnē tu spurdzi augstākajam kokam.

Kad no stāvās kraujas drāzies kamanās,
Saltā baiļu trīsā sirds man sažņaudzās.

Nu mans mazais puišuks kļuvis ozols stalts,
Brašu draugu mežā līksmu dziesmu šalc.

Tevi, stipro, nesu reiz kā vieglu paiju,
Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju …

Lielais koku draugs – rudens

Lielais koku draugs – rudens –
Mežā ir ienācis,
Raisa lapas no zariem
Un ļauj viņām zemē krist.

Koki ir piekusuši,
Kokiem atpūsties gribas,
Gribas, tāpat kā mums,
Drusciņ bezrūpības.

Ar vasaras vaiņagu galvā

Ar vasaras vaiņagu galvā
Pa dārzu dālija iet,
Pat koki jau piekusuši,
Bet viņa vēl plaukst un zied,
Viņa vēl pierūgusi
Ar pumpuriem pilna līdz malām,
Bet nežēlojas nevienam,
Ka vasara galā…

Stāv dālija septembra vārtos
Un vasaras vaiņagā smej…
Man liekas – no tādām kā viņa
Kļūst vieglāk šai pasaulei.

Meitene ar mārtiņrozēm

Kad slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes,
Par tavu rudenīgo laimi
Un savu mieru baidos es…
Iet meitene ar mārtiņrozēm ,
Zib laka kurpes spīdīgās,
Zem kājām lapas čaukst:-Jel neej!-
Bet neklausa tām spītīgā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Pūš auka palsā apmetnī,
Zem kājām asfalts dun:-Jel neej!-
Bet nesadzird to apmātā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Sīks lietus liepās čubinās,
Čukst lāses lūdzoši:-Jel neej!-
Bet viņu nepielabināt.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Kā savā laikā gāju es,
Un slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes.

Kādas zilas un svelmainas dienas!

Kādas zilas un svelmainas dienas!
Tās ir šoruden pēdējās;
Drīz vien pelēkums smags un vienāds
Zemi mēnešiem ilgi klās.
Pāri galvām kā saplēstas lozes
Kļavu sarkanās lapas dies
Gaisma brokastu laikā sāks mosties
Un ap pusdienām gulēt jau ies,
Slapju sniegu iesviedis vaigā,
Vējš ap pleciem mums roku liks,
Un viss saulainums, siltums un maigums
Tad man tikai no tevis tiks.

Būt vienmēr veselai un jaunai

Būt vienmēr veselai un jaunai
Un just, ka spēks pār malām iet,
Aiz spēka pārpilnības raudāt,
Aiz spēka pārpilnības smiet.
Un zvaigzenes izdejot no grīdas,
No griestiem sauli izdziedāt
Un magonīšu gultu taisīt
Un rožu paladziņu klāt.
No rītiem pamosties aiz laimes
Ar basām kājām dārzā skriet.
Būt vienmēr veselai un jaunai,
Un just, ka pašas sirds vēl zied!


/Ā. Elksne/