LÄ«dzjÅ«tÄ«bas vÄrdi, BÄru pantiÅi. Å ajÄ sÄrÄ«gajÄ brÄ«dÄ« atbalsti un dalies ar lÄ«dzcietÄ«bu izmantojot lÄ«dzjÅ«tÄ«bas vÄrdus, bÄru pantiÅiem. MÅ«su vÄrdi, siltie un sirsnÄ«gie, liks aizdomÄties tuviniekiem un draugiem, sniedzot atbalstu un mieru Å”ajÄ grÅ«tajÄ laikÄ. Ar cieÅu un sirds pÄrdzÄ«vojumu bÄru pantiÅi palÄ«dzÄs izteikt sajÅ«tas un atvadÄ«ties no mīļajiem cilvÄkiem ar piemÄrotiem vÄrdiem un siltu mÄ«lestÄ«bu.
Vai, zemīte tev pietrūka
SmilÅ”u gultÄ gulÄtÄju,
Ka tu mani arī sauci
Zem savÄm velÄnÄm.
Mūžam saule, mūžam mÄness,
Ne mūžam mÅ«s tÄtiÅis;
Noriet saule, uzlec mÄness,
MÅ«s tÄtiÅis nepÄrnÄks.
Daudz darbiÅi padarÄ«ti,
Daudz solÄ«Å”i iztecÄti:
Lai nu mÄ«Ä¼Ä Zemes mÄte
PÄrklÄj savu seÄ£enÄ«ti.
Ir viena sirds, kas Tevi mīl,
Ir viena sirds, kas Tevi nespÄj aizmirst.
Ir viena sirds, kas Tev var visu piedot.
VisdÄrgÄko no dzÄ«ves ziedot.
Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiÅu padarÄ«ji.
Lai nu viegli Zemes mÄte
PÄrklÄj Tavu augumiÅu.
Nenolaid galvu nespÄkÄ,
Nenolaid rokas kad ir par grūtu.
Bez Tevis viss ir grÅ«tÄk,
bez Tevis vairs nepukst tÄ sirds.
Kaut reizÄm dzÄ«ve ir grÅ«ta,
un sirdi sÄk plosÄ«t sÄpes,
Tik nenolaid galvu nespÄkÄ,
nenolaid rokas kad ir par grūtu.
TicÄt un cÄ«nÄ«ties atliek vien mums.
Bet nenolaist galvu nespÄkÄ.
Kaut gribas paslÄpties un dzÄ«vot
nemanÄmam, Bet zini, pienÄks tÄ diena,
Kad kopÄ mÄs bÅ«sim divatÄ.
Tik nenolaist galvu nespÄkÄ,
Un nenolaist rokas, kad ir par grūtu.
Nav tÄdu vÄrdu, ar ko izsmelt bÄdas No sirdÄ«m, kas sÄpÄm pielijuÅ”as ā¦
Kas smagÄks vÄl var bÅ«t, pa dzÄ«ves taku ejot, KÄ atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dÄrgsā¦
Tik pÄkÅ”Åi mÄs aizejam ā
TÄ, pÄkÅ”Åi un pavisam,
Bez ceļa atpakaļā¦
Lai tÄva mÄ«la paliek dziļi sirdÄ«,
Par avotu, kur mūžam spÄku smelt ā¦
Mums palikuÅ”i Tavi vÄrdi,
Mums palikusi Tava sirds.
Un liekas, ka ikvienÄ zvaigznÄ
VÄl tavas acis pretÄ« mirdz.
TÄ aiziet mÅ«su mīļie,
Aiziet no ikdienas rÅ«pÄm
MierÄ un klusumÄ prom.
Paliek vien dvÄseles gaisma ā¦
Klusiem soļiem mÄmuliÅa
Mūžam durvis aizvÄrusi,
Ne vÄrdiÅa nebildusi,
Skumjas sirdÄ« atstÄjusi.
Tagad aukle ā zeme cieta.
Å Å«puļdziesmu dziedÄs nakts.
BÄrniÅ, TavÄ dusas vietÄ
MÅ«su saules mirdzums rakts.
Mīļotais cilvÄks neaiziet,
tikai pÄrstÄj lÄ«dzÄs bÅ«t.
No atmiÅÄm paliek tik starojums maigs,
TÄ kÄ liedagÄ saulrieta pÄdas,
Turp, kur Tu aiziesi, apstÄsies laiks,
Norims sÄpes, rÅ«pes un bÄdas.
Pierimst soļi, klusÄ domas,
Neskan mÄ«Ä¼Ä mÄtes balss,
Tikai klusa sÄpe sirdÄ«
Ilgi vÄl pÄc Tevis sauks.
DÄrznieks dzÄ«vo tik ilgi,
cik ilgi viÅa Äbeles Äbolus dod.
Noriet saule vakarÄ,
Meža galus zeltīdama;
NolÄ«kst klusi sirmÄ galva,
Saules ceļu aiziedama.
Noriet saule vakarÄ
SidrabiÅu sijÄdama;
Aiziet dusÄt mÄmuliÅa
BaltÄ smilÅ”u kalniÅÄ.
Vai tieÅ”Äm tik tÄls ceļŔ ir noiets,
Ka reizÄm asfalts ir bijis,
Un reizÄm akmeÅains tas.
Un nemanot jau krustceles klÄtu,
Ka atliek vien minÄt,
Vai taka Ŕī vÄl viena ejama bÅ«s?
Jo tad paliks tikai domu vijums
Un atmiÅas par to, kas ticis dots.