Nerātnās dainas, tautasdziesmas

Nerātnās dainas, tautasdziesmas

Latvju tauta stipra bija
Dižas dienas vakarā
Vēl kuplāka viņa kļuva
Papard(e)s ziedu sakarā.
Visas labas tās zālītes
Līgo dienas vakarā
Vēl labākas tās vālītes
Kas meitiņai rociņā.
Jāņu meita atnākusi
Vālīti tā Jānim tver
Jāņu puisi nopērusi
Mīlas rozi vaļā ver.
Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada.
Lai saulīte kur uzausa
Pliki guļ Jāņu bērni
Mīlas guņi tos pasauca
Steigā jāmet nost ir tērpi.
Lai mīlēja kas mīlēja
Jānītis tas gan mīlēja
Viņiem ir tie lielie zvani
Lielās biksēs zvana skaļi.
Mīlas naktī alu dzēru
Līdz pašam(i) galiņam
Tagadam(i) nevarēju
Tikt līdz meičas maciņam.
Ai, lepnais tēva dēls,
No kurienes tu iznāci?
Man notrūka brunču poga,
Uz tevim skatoties.
Še atnāca Pēterītis
Ar četrām bārzdiņām:
Pie zodiņa, pie nabiņas,
Abejēs padusēs.
Jānīts savu stīvu bībi
Ar dūrēm sadūrēja,
Kam rāmi negulēja
Melnajās biksītēs.
Vai, vai, Jānīti,
Tavu asu rīku!
No zirga lēkdams,
Nodūra sivēnu.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.
Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš.
Ai, sirsniņ, ai, mutīt,
Samijam biksītēm;
Citu gadu šādu laiku
Dzersim bikšu līkopiņ’!
Viena pate Jāņu zāle
Brīžam liela, brīžam maza:
Siltumā izstiepās,
Aukstumā sarāvās.
Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.
Es vietiņu pataisīju
Četru lapu ābolā,
Es izkrāpu tautu dēlu
Jāņu nakti pieguļā(i).
Pupacīte Jāņa diena,
Atved man brūtgāniņu;
Kad ved jaunu, tad ved skaistu,
Kad ved vecu, tad bagātu.
Augšupēdu vien gulēju
Sava tēva tīrumā,
Rokas, kājas plandīdama,
Ciema puišus gaidīdama.
Ciema puiši izrunāj’ši,
Ka nav visi gabaliņi.
Nākat šurp, ciema puiši,
Še ir visi gabaliņi.
Še pupiņi, še nabiņa,
Še ir pati grāvja mala,
Še ir pati grāvja mala,
Melniem alkšņiem apauguse.
Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu;
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.
Ai, baltā māmuliņa,
Dod man vienu kaķēniņu,
Man pelītes piejukušas
Pie melnā lapenīša.
Tētiņš kūla māmuliņu,
Uz vēdera izlaidies.
Izvelk gaļas pātadziņu,
Cērt pa pašu caurumiņu.
Ai, āziti murmuliti,
Nepis kazu vakarâ,
Pis rītâ saulitê,
Tad būs balti kazleniņi.
Atjāja vagare
Lieliem pautiem,
No zirga lēkdams
Nosita sivenu.
Vai, vai, Brenciti,
Tavu asu (lielu) rīku!
No zirga lēkdams
Nodūra sivenu.
Vai, vai, Anniņa
Tavu garu degunu!
Pieci kaķi sitàs
Deguna galâ!
Vai vai, Ernast,
Tavu gaŗu diņķi!
Trīsreiz gar cisku,
Vēl gals dirsâ.
Vai, vai, NN
Tavu lielu rīku!
Ar to siti zirgam,
Ar to veri vārtus.
Vai, vai, NN (Ansiti)
Tavu kāru sierdi!
Cik diža mušiņa,
Tu lēci viersû.
Vai, vai, NN (Grietiņa)
Tev kāra sirde!
Caur šķirbu caurlīda
Pie puiša gulèt.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Kas rītâ ganôs ies?
Jau vakar viņu Jānis
Manus brunčus škurinaja.
Ai, balto māmuliņ,
Kas tev rītu ganôs ies?
Jau vakar viņu Jānis
Manu priekšu izluncija.
Ap to manu grāva malu
Melni kārkli apauguši;
Ņem, puisit, zelta šķēres,
Pucè manas grāva malas.
Visi mani cieres ceļi
Ar ēršķiem pieauguši;
Dievs dos miežu vasariņu,
Ņemšu ēršķu plūcejiņu.
Tev, Jānīti, reti zobi,
Nāc man kūsi izsukāt,
Man kūsis pieputējis
Visu gadu rijiņā.
Ai, Dieviņ, ai, Dieviņ,
Kādu ļaužu es palikšu:
Pilna mana kāju starpa
Melnu kārklu pieaugusi.
Ņemšu tādu grāvuraci,
Kas tos kārklus iztīrì.