Valentīndienas pantiņi un dzejoļi

Nekas te, zemes virsū nav
mūžīgs, ne lieta, ne cilvēks mums
nepieder. Tikai īsākam vai garākam brīdim
augstāka vara mums visu aizdod; mums
jāpaliek nomodā un jābūt pateicīgiem, lai
mēs kādā dienā nepaliktu tukšām rokām un
nemierināmu sirdi.
/ Zenta Mauriņa /

Dievam un mīļotajam cilvēkam mēs esam
tuvāk,pieverot acis un klusējot,nekā tad,
kad to aplūkojam ar palielināmo stiklu
un apbruņojamies ar vārdu sistēmām.
/Z.Mauriņa/

Tu jau pieproti to mākslu
Citus sāpināt!
Nezinu vai speciāli tas,
Bet Tev tas izdodās!

Skūpsts var būt maldīgs, bet tomēr kaislīgs!

Es nezināju, ka var tik jauki aiziet gulēt un saldi pamosties, Tik cieši kādu mīļot un ļoti satraukties, Es nezināju, ka kādu var tik ļoti gribēt.

Ir novītis zieds
Ar draudzības beigām,
Bet tik tālu iets
Un viss vējā...
Ir tā, ka mani
Kāds ienīst.
Un reizē arī kāds iemīl.
Ja nebūtu mani cits saticis,
Te stāvētu otrs ..novītis!

Es Tevi mīlu,
Bet Tu to neizproti...
Es Tevi mīlu,
Bet Tu to noliedz...
Kas man jādara,
Lai Tu mani saprastu?
Kas man jādara,
Lai Tu mani iemīlētu?
Kas man jādara,
Lai Tu man dotu iespēju?
Iespēju Tevi mīlēt...
Un dzīvei jēgu dot.....

Sameklē mani
Ja vari...
Pameklē, ja nav grūti
Esmu paslēpusies Tavās ilūzijās...
Es Tavas acis sedzu ar miglas segu..
Es gribu, lai Tu jūti
Kā tiecies pēc manis,
Bet manis nav...
Esmu Tevī...
Tevis izdomāta..

Es sasniegšu sauli...Es sasniegšu visu ko tik tu man lūgsi...
Es uzkāpšu uz mēness...
Zagšu kaimiņiem puķes...
Es darīšu visu...
Bet Tu atļauj man to visu pasniegt Tev...

Piedod man, ka redzot Tevi
Un Tavu jauko smaidu,
Mana sirds pukst straujāk,
Un Tevī ieskatos es vairāk.
Grūti man no Tevis skatu novērst,
Grūti nenoglāstīt.
Grūti neraudzīties acīs Tavās,
Kas aizmirsties man liek.
Taču brīžiem nezinu es
Raudāt kā bērnam man vai smiet
Par likteņa šķēršļiem liktiem,
Ko nemūžam nenovēlu citiem.
Piedod man, ka nevaru
Piedod man, ka nespēju
Ķermeni un jūtas kontrolēt.
Piedod man, ka mīlu Tevi es!