Brīnums

Mans raitais solis nav vairs draiski meitenīgs, –
Briest manī dzīvība, kā graudā riešas dīgsts;

Un jausmas priecīgas ir modri apkārt joztas
Ap vāro brīnumu, kas manī bikli mostas.

Un zināt gribētos, vai gaidas dēlu dos,
Kam tēva lepnā spīts reiz acīs atspulgos?

Varbūt, ka meita dzims, kam smaids vēl dzidrāk staros
Par manu skatienu gaišzilos pavasaros?

Vēl manas asinis ap noslēpumu šalc,
Kas sauļup lauzīsies kā avots, klintī kalts,

Un kliedziens raisītais par sauli prieku paudīs,
Bērns muti rožaino pie manām krūtīm glaudīs …

Tad, dziesmu lalinot, lai mīlulim nāk miegs,
Sirds izprast mācīsies, cik mātes maigums liegs.

Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles

Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles,
Un savās saknēs zemes spēku smeļ,
Tā jūsu sirdis pilnas svētās mīlas,
Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Lai puisēns aug, lai vārdu nēsā godam,
Lai mūža ēzē pats sev laimi kaļ,
Lai visur viņa gaišās pēdas rodam,
Lai viņa prieks kā rudzu asni zaļš,
Lai puisēns aug un katru darbu mīlē,
Lai dzīves gudrību sev sakrāt prot,
Kā ozoliņš, kas reiz piedzimis no zīles,
Māk dzimtenei un dzimtai godu dot!