Kad uzartiem tīrumiem pāri

Kad uzartiem tīrumiem pāri
Līst cīruļa dziesmu lietus,
Kad zemes siltajās plaukstās
Saule nes pūpolu ziedus,
Es brīnos kā pienenes asns:
Cik mana dzimtene skaista!
Kad vasaras zaļajā krūzē
Čaukst baltās madaru putas,
Kad jūlijs dzer liepziedu dziru,
Es dadžlapas ausī čukstu:
Cik mana dzimtene skaista!

Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
Kalnāji, lejas un ezeru mirdzējums zils,
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās
Stāsta par pagātni tālo mums senās bruņinieku pilis.

Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā,
Sulīgu augļu liekts dārzā līkst ābeles zars.
Sarmotā sidraba sagša tam ziemās ir debesu dota,
Lai zem tās gaidošs un mierīgs snauž pavasars.

Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas,
Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc.
Krievijas taigas tik daudziem ir kļuvušas mājas –
Latvija, tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts?

Latvija, Latvija!
Dzimtene mana! Tu – labā!
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit…
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu – Astoņpadsmit!

Dievs, svētī Latviju

Dievs, svētī Latviju:
Zemi, cilvēkus, valodu,
Dziesmu un ticību,
Godaprātu un darba tikumu;
uzturi mūs dzīvus,
Dari mūs brīvus-
Garā un pateicībā,
Cilvēka vārda cienīgus
Latviešus
Tēvzemē un pasaulē.
/Velta Toma/