Lielais koku draugs – rudens

Lielais koku draugs – rudens –
Mežā ir ienācis,
Raisa lapas no zariem
Un ļauj viņām zemē krist.

Koki ir piekusuši,
Kokiem atpūsties gribas,
Gribas, tāpat kā mums,
Drusciņ bezrūpības.

Ar vasaras vaiņagu galvā

Ar vasaras vaiņagu galvā
Pa dārzu dālija iet,
Pat koki jau piekusuši,
Bet viņa vēl plaukst un zied,
Viņa vēl pierūgusi
Ar pumpuriem pilna līdz malām,
Bet nežēlojas nevienam,
Ka vasara galā…

Stāv dālija septembra vārtos
Un vasaras vaiņagā smej…
Man liekas – no tādām kā viņa
Kļūst vieglāk šai pasaulei.

Meitene ar mārtiņrozēm

Kad slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes,
Par tavu rudenīgo laimi
Un savu mieru baidos es…
Iet meitene ar mārtiņrozēm ,
Zib laka kurpes spīdīgās,
Zem kājām lapas čaukst:-Jel neej!-
Bet neklausa tām spītīgā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Pūš auka palsā apmetnī,
Zem kājām asfalts dun:-Jel neej!-
Bet nesadzird to apmātā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Sīks lietus liepās čubinās,
Čukst lāses lūdzoši:-Jel neej!-
Bet viņu nepielabināt.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Kā savā laikā gāju es,
Un slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes.

Kādas zilas un svelmainas dienas!

Kādas zilas un svelmainas dienas!
Tās ir šoruden pēdējās;
Drīz vien pelēkums smags un vienāds
Zemi mēnešiem ilgi klās.
Pāri galvām kā saplēstas lozes
Kļavu sarkanās lapas dies
Gaisma brokastu laikā sāks mosties
Un ap pusdienām gulēt jau ies,
Slapju sniegu iesviedis vaigā,
Vējš ap pleciem mums roku liks,
Un viss saulainums, siltums un maigums
Tad man tikai no tevis tiks.

Koki sākuši pielaikot rudeni

Koki sākuši pielaikot rudeni.
Debess glazūra lapotnē spīd.
Peļķu pelēkā emaljā, saulrietā,
Lapu krāsainie tauriņi krīt.
Koki sākuši pielaikot rudeni,
Saulei pāri mākoņu krusts.
Un par dzērvi kļuvusī sirds
Vēlas gājputnu kāsī zust.

rudens