Koki sākuši pielaikot rudeni

Koki sākuši pielaikot rudeni.
Debess glazūra lapotnē spīd.
Peļķu pelēkā emaljā, saulrietā,
Lapu krāsainie tauriņi krīt.
Koki sākuši pielaikot rudeni,
Saulei pāri mākoņu krusts.
Un par dzērvi kļuvusī sirds
Vēlas gājputnu kāsī zust.

rudens

Es ņemu debess gabaliņu zilu

Es ņemu debess gabaliņu zilu
Un pielieku tam sniegpulksteni klāt,
Vēl pūpolus un smaržu pilno silu,
To visu vēlos Tev es uzdāvināt.

Šai apsveikumā sūtu bērzu prieku,
Ko apzeltījis plaukstošs lazdas zars,
Un vēl simtstūkstošs dzimtās puses nieku,
Kas Tavai sirdij prieku dāvāt var.

(Kornēlija Apškrūma)

Kāzu dienā.

Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad gadi projām tā kā dzērves iet,
No Gaujas ievu baltumu pa lāsei
Jūs katru pavasari pasmeliet.

Pa lāsei zaļuma no ozoliem un kļavām,
Ap Gaujienu, kas ciešā lokā stāv,
Un debesis no vizbulīšu gravām
Un sudrabu, kas viļņu tīnēs blāv.

Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad reizēm logā būs vien pelēks rīts,
Tai vajag arīspožu bērza tāsi
Un ugunīgās pīlādžogu spīts.

Lai mīlestība krāsas nezaudētu,
Tīrs vienmēr jāuztur tas skaidravots,-
Caur kuru siržu tuvība top svēta
Ar to, kas otram mīlot vairāk dots.