Ik dzīvei jābūt
mīlestības vītai,
vēl labiem vārdiem
ceļš lai izgaismots,
tad saule spēs
no vakara līdz rītam
ik mūžam savas
košās krāsas dot.
Kornēlija Apškrūma
Kornēlija Apškrūma
Kornēlija Apškrūma (1937–2021) – bibliotekāre, kultūras darbiniece, dzejniece un prozaiķe. Beigusi Apes novada Sikšņu pamatskolu un Smiltenes vidusskolu (1957). Rakstījusi skolas literārajam žurnālam, piedalījusies literārajos konkursos. Pēc vidusskolas beigšanas iestājusies LVU Filoloģijas fakultātē, bet veselības dēļ pēc 2 gadiem mācības pārtraukusi. Dzīvojusi Alūksnes rajona Virešu pagastā, kopš 1958. gada vairāk nekā 43 gadus bijusi bibliotēkas vadītāja Virešos, piedalījusies tautas nama atjaunošanā, kultūras tradīciju veidošanā. Vairākus gadus veidojusi laikraksta “Malienas Ziņas” literāro lappusi “Ezerlāse”, konsultējusi tās autorus.
Tu mīļuma lāsi un skaistuma lāsi
Tu mīļuma lāsi un skaistuma lāsi
Dod padzerties mums, kad slāpst.
Tu saudzīgiem vārdiem dvēseli glāsti
Un ieliec vasarā zudušo sapni.
Kad liekas – pazaudēts viss.
Tu tumšākā naktī siltuma avots,
Kad pavards ir nodzisis.
Tu priekos un sāpēs vienīgā, māt,
No dzīves sākuma esi mums klāt.
/K. Apškrūma/
Koki sākuši pielaikot rudeni
Koki sākuši pielaikot rudeni.
Debess glazūra lapotnē spīd.
Peļķu pelēkā emaljā, saulrietā,
Lapu krāsainie tauriņi krīt.
Koki sākuši pielaikot rudeni,
Saulei pāri mākoņu krusts.
Un par dzērvi kļuvusī sirds
Vēlas gājputnu kāsī zust.
rudens
Es ņemu debess gabaliņu zilu
Es ņemu debess gabaliņu zilu
Un pielieku tam sniegpulksteni klāt,
Vēl pūpolus un smaržu pilno silu,
To visu vēlos Tev es uzdāvināt.
Šai apsveikumā sūtu bērzu prieku,
Ko apzeltījis plaukstošs lazdas zars,
Un vēl simtstūkstošs dzimtās puses nieku,
Kas Tavai sirdij prieku dāvāt var.
(Kornēlija Apškrūma)
Par papardes ziedu dainots
Par papardes ziedu dainots
Un stāstīts bezgala daudz.
Bet tikai vienureiz gadā
To cilvēkiem ieraudzīt ļauts.
(K.Apškrūma)
Kāzu dienā.
Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad gadi projām tā kā dzērves iet,
No Gaujas ievu baltumu pa lāsei
Jūs katru pavasari pasmeliet.
Pa lāsei zaļuma no ozoliem un kļavām,
Ap Gaujienu, kas ciešā lokā stāv,
Un debesis no vizbulīšu gravām
Un sudrabu, kas viļņu tīnēs blāv.
Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad reizēm logā būs vien pelēks rīts,
Tai vajag arīspožu bērza tāsi
Un ugunīgās pīlādžogu spīts.
Lai mīlestība krāsas nezaudētu,
Tīrs vienmēr jāuztur tas skaidravots,-
Caur kuru siržu tuvība top svēta
Ar to, kas otram mīlot vairāk dots.