Kad vēlējos redzēt ābolus krītam, es paskatījos augšup.
Kad gribēju sajust zāles smaržu, es paskatījos lejup.
Kad gribēju satikt savus draugus, es paskatījos atpakaļ.
Kad gribēju sasniegt ko labāku savā dzīvē, es gāju uz priēkšu.
Bet tad man pazuda ābeles virs galvas
un zāle kļuva par asfaltu- tumšu bruģi,
un draugi bija tālu.
Man vajadzēja kādu….
Kādu, kas būtu virs vai zem, aiz vai blakus.
Bet blakus man jau sen nav neviena.
Gribās tālāk iet, bet atmiņas,
atmiņas tās ir aizmirstamas.
Draugi zem ābelēm, virs zāliena tusē un smej
aizmirsuši par mani un pagātni.