Visus darbus, kurus darīt nav spēka
ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,
izdara tētis.
Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?
Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā
un varbūt pat nesatiktos.
Domātu skumjas domas un kaltu plānus,
kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,
līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,
paņemtu katrā rokā pa darbiņam,
mammu, brāli, māsu un mani
uzceltu plecos
un visu paveiktu smiedamies.
Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,
un mums nebūtu bail
iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.
/Iveta Skapste/