Piedzimi tu. Tu biji vienkārši tu, līdz piedzimu es. Nē, tu nē-es! Mēs nezinājām, ka reiz mūsu ceļi krustosies. Mēs vienkārši dzīvojām. Bet tad liktenis izlēma parotaļāties ar tevi un mani. Viņš sakrustoja mūsu ceļus un mēs satikāmies. Mums kopā bija labi. Mums abiem bija spārni, mēs varējām aizsniegt zvaigznes un sarunāties ar mēnesi. Uz spārniem atnesām laimi, lai arī šeit, uz zemes, mēs esam laimīgi. Un tad notika kaut kas šausmīgs, liktenim šī spēle apnika! Viņš kā mazs bērns nolauza mums spārnus. Mums zuda spēks pacelties. Uz zemes izsīka arī laime, ko bijām nonesuši no debesīm uz zemes. Zuda viss, kas mūs saistīja. Tu aizgāji. Šķiet tev tas sāpes nesagādāja. Cietu tikai es. Salauztā sirds asiņoja un sāpēja, līdz liktenis par mani apžēlojās un ļāva man tevi aizmirst!
