Laime toreiz vārtus vēra
Kad jums kāra šūpulīti
Ver, Laimīte, šodien vārtus
Kopā dzīvi iesākot.

Mirkli padomājiet, pirms kausus pilnus lejat.
Mirkli padomājiet, pirms tālāk ejat.
Tālāk – kopējas takas, kopēja laiva un irkļi,
Tālāk – kopēja bēda un kopēji laimes mirkļi.
(A. Vejāns)

Dzīvē vieglu ceļu nav, nedz taku.
Katram laimes brīdim ir savs rūgtums klāt.
Vēja laikā ejiet cieši blakus,
Lai līdz galam varat nostaigāt!

Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
Kad kopā sanākušas debesis zied
Un tur pa vidu jūsu mīlestība nāk.
Jūs baltu dvēseli zem kājām viņai paklājiet!

Mīliet visus dzīves gaišos ceļus,
Mīliet vēju, kas pār laukiem slīd,
Mīliet savus darba draugus, dzīvi,
Mīlu saaudzējiet kā skaistu ziedu līdz.

Nāc ar mani zemi art, Nāc ar mani maizi ēst,
Puķes sēt un bērnus gaidīt.
Nāc ar mani bēdu noburt,
Kopā mosties, kopā nogurt.
Nāc ar mani – es ar tevi.

(M. Kuliņa)

Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus daudz ilgāk.

(A. Elksne)

Saskan divas vīna glāzes,
Saskan divi gredzentiņi.
Tā lai saskan jūsu dzīves,
Visu mūžu dzīvojot!

Lai saulīte nenoriet,
Ceļu kopā staigājot.
Mīļu vārdu nepietrūkst,
Visu mūžu dzīvojot.

Nav jau viegli kopā veidot dzīvi,
Divas takas vienā takā siet;
Nav jau viegli veidot kopā dzīvi,
Tomēr diviem kaut kā labāk iet!

Un mums par abiem būs
Viens kauss, viens mūžs,
Viens rīts, viens vakars
Un viens maizes klaips!

Asins kopā smejas un dzied,
Lūpas maizi uz pusēm dala.
Jums līdz sirmumam blakus iet
Tur, kur dzintara jūras mala!

Ilgu mūžu nodzīvot,
Gredzentiņus valkājot
Laimes mātei nepagurt,
Jūsu laimi sargājot

Viens otru saudzējiet,
Viens otram uzticību dāvājiet,
Tad mēģiniet nu abi kopā
Uz priekšu, plecs pie pleca
Skaisti traukt,
Veidot gaišo sapni,
Ko ļaudis mēdz par dzīvi saukt.

No Tavas rokas pat akmens ir maize,
Purva rāva salda kā medus.
Es ar Tevi varu dzīvot bez zvaigznēm –
Divi ugunīs, divi ledos.

Šo balto dienu glabājiet sev sirdīs –
Tā šodien ir kā tikko plaucis zieds.
Lai diena šī Jums cauri mūžam staro,
Lai visa dzīve Jums kā gaišs un saulains rīts!

/Vēsma Kokle-Līviņa/

Būs mīlestībai smarža rūgtena gan salda,
Būs kādreiz arī asie vārdi jaapvalda.
Bet galvenais, lai nepietrūkst
Jums maizes savā galdā,
Lai, kopā smaržojot vai ēdot, tā arvien ir salda!

/Vēsma Kokle-Līviņa/

Lai kopīgs ceļš kā stipra dzija
Caur visu mūžu klusi stīdz,
Lai mīlai nenākas teikt: ” bija “,
Lai saule vienmēr nāk jums līdz!
Lai saule vienmēr nāk jums līdz!

Pa ceļu šodien divi aiziet,
Un sākas tūkstošgadīgs stāsts
Par to, kā vienā mirklī raizes
Spēj aizdzīt mīļu roku glāsts.
Tie soļo blakus tuvu, tuvu,
Un mākoņi pār galvām slīd.
Ir neaptverams viņu guvums,
Ja saule tieši sirdīs spīd.
Ar gadiem mainās viss uz zemes,
Daudz lielāks un daudz skaistāks kļūst.
Vērš visu apkārt laika lemess,
Tik mīlestība ir un būs.
(A.Auziņš)

Mīla ar mīlu, kad satiekas, –
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiņiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.

Lai kāzu diena cauri gadu tālēm
Kā cerība,kā balta bura peld
Un laimes ceļā lai tā neizbalē
Tāpat kā gredzenos dzirkst zelts.

Lai Tavas domas ir manējās
Un mani sapņi ir Tavējie.
Lai Tavas mājas ir manējās,
Veiksmes un neveiksmes – mūsējās.
/V.Kokle-Līviņa/

Vijiet kopā dzīves audus
Zeltītiem ziediņiem.
Tā kā šodien visu mūžu
Roku rokā staigājiet.

Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.

Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl!
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl!

Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā
Mīla ceļu apgaismos!

Šī varbūt skaistākā no dienām
Kas mūžā bijušas un būs.
Tā divas upes saplūst vienā
Un viena straume tālāk plūst!

Šodien baltu ziedu klēpi
Dzīvei mīla pretī sniegs,
Lai jums katrā dzīves stundā
Būtu liels un paties prieks.

Sakļaujas priedes un vējā šalc: –
Esiet laimīgi abi!
Jūrā atsaucas vilnis balts:
Diviem kopā būt labi

Mainieties gredzeniem saulrietā.
Veidojiet pamatus mājvietā.
Gredzenā laime ir jāizbur.
Mājvietā pavards jums jāiekur.

Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt…

Savienotas sirdis, rokas,
Ceļš nu viens un mērķis viens,
Divas takas kopā lokās,
Šķetināts jauns pavediens!
Slēgta ir šī derība
Mīlestībā, cerībā!

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari…
Jādala viss, ko var dalīt un dot.

Kur draudzība sākas, to neteic neviens,
Un kādēļ lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens,
Un pēkšņi tie atrodas blakus.

Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.