Draudzības pantiņi

Tik draudzība dzīvē ?
Tas skaistākais vārds.
To nespēj lauzt vētras,
Ne pasaules lāsts.

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu
Un katra tā savādi mirdz.
Ir daudz uz pasaules draugu
Un katram ir savāda sirds.

Tumši ir tie ūdeņi,
Kuros dziļi metumi
Skaista ir tā draudzība
Kura netiek aizmirsta.

Ja Tev kādreiz skumji klājas
Sirsniņa aiz bēdām stājas,
Atceries uz brīdi mani,
Pasmaidi, un viss būs labi!

Mācoties draudzību guvām,
Mūžam tai neļausim iet.
Būsim draugi kā bijām,
Nekas nespēs mūs šķelt!

Ir skaisti sapņiem laiku ziedot
Un skaistas atmiņas sev gūt,
Vēl skaistāk ? mīlēt, ciest un piedot,
Par labu draugu draugiem būt.

Draudzība ir zelta stīga,
Sarausi, vairs nesasiesi,
Un, ja arī sasiet spēsi,
Mezglu izdzēst nevarēsi.

Dzer mīlu kā vīnu,
Pār asarām smej,
Bet nepievil draugu,
Kas uzticīgs tev.

Ai, dvēsele brīnišķā Tava,
Es svētīts, ka man ir tāds draugs!
Es jutu ? no nicības skavas
Mums gars arvien brīvāks nu augs.

Šīs pasaules skumjas tik lielās
Vai spētu tās panest viens pats,
Ja nedegtu līdzās man ielās
Kā sargeņģelis draudzīgs Tavs skats.

Neskumsti, ja bēdīgs prāts,
Priecājies, kad draugu daudz!
Neskumsti, ja slikti Tev,
Priecājies un dejo vēl!

Ne jau tie ir draugi,
Kas Tev cieši roku spiež,
Draugs ir tas, kurš grūtā brīdī
Palīdz draugam līdzi ciest.

Skaisti gan ir dārgakmeņi,
Kad tie vizuļo un mirdz,
Tomēr dzīve vairāk vērta
Kāda laba drauga sirds.

Ja tu redzi tumšā naktī
Divas spožas zvaigznītes,
Atceries, tās esam mēs,
Mīļas, labas draudzenes.

Var strautiņš izšķirt 2 kokus,
Bet viņu saknes kopā būs,
Var liktenis izšķirt 2 draugus,
Bet viņu sirdis nespēs šķirt.

Smejies vai raudi – mēs vienmēr būsim draugi.
Tu vari bļaut, kratīties un kasīties,
Bet no manis tev neatkratīties!

Draugi ir kā zvaigznes –
Ne vienmēr tu tos redzēsi,
Bet vienmēr tie būs tev blakus…

Tos brīžus, kad mums jautri gāja,
Tos atceries un piemini,
Bet tos, kas tevi sāpināja,
Tos aizmirsti un piedodi!

Rozīte, kas klintī dīgst,
Mūžam, mūžam neizsīkst…
Draudzība, kas sirdī kaist,
Mūžam, mūžam neizgaist!

Kur draudzība sākas? To neteiks neviens.
Un kā gan lai vārdos to saka?
Bij gājēji divi, bet lielceļš bij viens
Un pēkšņi tie atradās blakus.

Sveiks mans mazais mīļais draugs Kā tev šodien labi klājas? Vai tu kaut kad drīz būsi mājās? Gaidīšu es tevi te, Ceru ka tu mani respektē!

Ja gribi nokļūt kalna galā,
Tad neapstājies ceļa malā.
Ja gribi labus draugus gūt,
Tad mācies pati laba būt.

Dzīve nav dzeja.
Nedz puķu leja,
Dzīve ir kaujas lauks.
To ievēro draugs!

Par draugu var saukt:
Tikai to cilvēku,
Kuram Tu vari uzticēt
Savu dzīvi, savu sirdi
Un sevi pašu.

Koks atstāj celmu,
Akmens – vietu,
Bet draugs draugam – atmiņas.

Pieņemsim, ka katrs labs vārds ir smilšu grauds. Un no Tevis man to ir bijis tik daudz, Ka man jau ir jūrmala. Un gribētu atdarīt Tev ar to pašu…

Draugu īstās sarunas rodas no klusēšanas. Svarīgs ir nevis pateiktais, Bet tas, ko nevajag izsacīt.

Ja kādu dienu Tev būs sajūta, ka gribi raudāt,
Piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt Tev smieties,
Bet es apsolu, ka raudāšu kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa
Nebaidies, bet piezvani man
Es nesolu, ka lūgšu Tev apstāties,
Bet es došos kopā ar Tevi.

Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt
Piezvani man
Un es apsolu buut ļoti klusa.

Bet ja kādā brīdī Tu zvanīsi un Tev neviens neatbildēs
Steidzies ātri pie manis, jo
Iespējams šajā brīdī Tu būsi vajadzīgs man.

Kad toreiz tevi satiku, es klusi cerēju, kaut draugi mēs būtu, kas nesāpinātu, bet vājuma brīžos viens otru dziedinātu;
Taču dienas aizsteidzās kā ziedputekšņi, ko neatgriezīs atpakaļ pat gājputni;
Jau tevi ieraugot sirds pukstēt straujāk sāka… Sirds pierada pie Tevis…
Tagad negribu sāpināt Tevi un notikušajā vainot. Nenoliedz, ka nesaprast un mīlet otru
– TĀDU ARĪ VAJAG PRAST…
STOP!!! Un viss būs beidzies!! Vēl tikai varu teikt tev vienu jauku domu-
– TU PALIKSI MAN PAR LABU DRAUGU!!!!!!

Kā viļņi pazūd jūrā,
Tā draugi pasaulē,
No viļņiem paliek putas,
No draugiem atmiņas.

Apskāviens ir kā nieka grasis uz zemes.
Tam nav liela vērtība līdz brīdim,
Kad to saņem kāds,
Kam tas patiešām nepieciešams…

Lai zaļa tava jaunība
Kā rožu pumpurs vasarā
Lai pastāv mūsu draudzība
Kā akmens jūras dibenā.

Ne vien tad, kad sirds plīst uz pusēm
Vajag kadu, kas glāsta un skaus
Dažreiz arī, kad cilvēks grib klusēt
Viņam ļoti vajadzīgs daraugs.

Cik žēl, ka pasaules telpā,
Tik aukstais ziemelis pūš.
Cik žēl, ka cilvēku sirdī,
Draugs, draugam paliek svešs.

Nebūtu cilvēku nebūtu dzīves
Nebūtu dzīves nebūtu draudzības
Nebūtu draudzības nebūtu prieka
Ja nav prieka nav jēgas dzīvot!!

Draugs…kas gan Tas ir?
Draugs…kā lieks snieks uz celiņa?
Draugs…vai Tas man tiešām vajadzīgs?
Ja nav draugu…nav arī paša sevis.
Ja nav draugu…Tu esi viens.
Ja nav draugu…Tu esi nabags.
Tad dzīvot nav jēgas…, jo pasaulē Tevis nav!
…dod vien man savu roku
Un būsim mēs draugi uz ilgu!

kad divas sirdis tiekas, tām nevajg naidu to
tās draudzējas tik maigi, ka sirdis sāpi rod.

Draudziba ir tik skaista
Ka tā uzplaukst
Draudziba ir jauka kas atēlo to
Draudziba var izjukt ja nav gribas
Bet Draudziba būs atkal klāt ar savu brīnišķigo plaukumu.

Īsts draugs dzird un saprot Tevi, kad Tu tam atklāj savas slēptākās jūtas.
Viņš Tevi atbalsta, kad Tu cīnies, viņš maigi un ar mīlestību norāda uz Tavām kļūdām, viņš piedod Tavas neveiksmes.
Īsts draugs mudina Tevi atīstīties un likt lietā visas savas spējas.
Un visbrīnišķīgākais ir tas, ka viņš priecājas par Taviem panākumiem tā, it kā tie būtu viņa paša.

…Tik viegli ir atrunāties,
ka laika jau nepietiek
ka nedrīkst ne brīdi stāties
tikai tā tālu tiek
tā brucam viens otram garām
jo baidāmies nokavēt
bet kamēr vien darbus darām
draugus var pazaudēt

Ar mūžīgu steigu plecos
Ar darbiem kas atkal sauc
Mēs piemirstam draugus vecos, lai gan to nav tik daudz,
Tā turpinās dzīves plūdums
Un jāvar tam līdzi skriet
Vien vēlamies, lai no sirds
Mums jautā draugs kā Tev iet…….

Ja dzīvē ir nolemts viss,
tad ticu, ka ir debesis,
no kurām laime ar” reiz līs;
Tad pastāv mākonis,
kas aizsedz sauli līdz
tai draudzībai,
kas valda zemei virs…
Un draugu dieviete
reiz vienoja ar rožu saitēm mūs-
tās muļķītes,
kas gudras ar” reiz kļūs…

Kaut kur klusi zvana telefons,
un krēslas smarža ienāk pa logu atvērto;
Ir vakars vēls, un visi guļ,
tik” mēs ar tevi runājamies vēl…
Es jūtu smaržu kafijas
(Vai atceries tās krūzes?)
Es dzirdu melodiju zināmu,
un dungojam to līdz…
Nakts klusumā
reiz zvaigznēs vērāmies,
un arī bēgām, slēpāmies,
un viss mums kopīgs-
bailes, jūtas tās un atmiņas,
skaistas kā rožu dārzs plaukst te,
mūsu sirdīs,
tās vienos mūs līdz mūža galam
un arī vēl pēc tā,
bet pateikt vēl gribu paspēt es,
ka mīlu tevi, mīļo draudzenīt,
un mīlēšu līdz mūža galam,
un arī vēl pēc tā…

Es Tev tu man… Vēlu baltu dieniņu, lai ik uz katra soļa mani sastaptu.. Esi laimīgs cilvēciņš!

Neej man pa priekšu, jo nevēlos sekot.
Nenāc aiz manis, jo nevēlos vest.
Nāc man blakus un esi mans draugs!:)

Es naktī sapni redzēju
Un asaras man lija,
Jo Tevis uz zemes šīs vairs nebija…

Man sirds bij? tukša,
Man trūka gaiss…
Man likās- apstājies ir laiks.

Bet tas bija tikai sapnis,
Tomēr asaras man lija,
Jo tevis uz šīs zemes vairs nebija…

Nebēdā par skolu dikti!
Galu galā nav tik slikti!
Senči ? jāa, tie gan būs pikti,
Tie gan sados Tev pa rihti!

Piezīmes – tas tīrais nieks,
Vai no tā Tev tiek kāds prieks?
Protams, nē, bet kam tas rūp!
Tik, lai senčiem mati kūp!

Lai vai kā, bet vienmēr zini,
Ja Tev grūti – meklē mani!
Visas bēdas izrunāsim,
Kopā kaut ko izdomāsim!!!

Draugs, kas tas ir? … Kā to definēt? …
Draugs tas man esi Tu…
Tu, kas mani atbalsta un nesāpina…
Birstot manām asarām, Tu man tās slauki…
Jūtot bēdas Tu mani skauj…
Jūtot prieku Tu esi tas kurš priecājās ar mani…
Tu…Tu…Tu…un atkal Tu…Tu kas esi man blakus…
Tu…Un atkal Tu esi mans mīļais, labais draugs…

Kad vēlējos redzēt ābolus krītam, es paskatījos augšup.
Kad gribēju sajust zāles smaržu, es paskatījos lejup.
Kad gribēju satikt savus draugus, es paskatījos atpakaļ.
Kad gribēju sasniegt ko labāku savā dzīvē, es gāju uz priēkšu.

Bet tad man pazuda ābeles virs galvas
un zāle kļuva par asfaltu- tumšu bruģi,
un draugi bija tālu.
Man vajadzēja kādu….

Kādu, kas būtu virs vai zem, aiz vai blakus.
Bet blakus man jau sen nav neviena.
Gribās tālāk iet, bet atmiņas,
atmiņas tās ir aizmirstamas.

Draugi zem ābelēm, virs zāliena tusē un smej
aizmirsuši par mani un pagātni.

Lai būtu vienmēr mēs draugi,
Ir vajadzīga draudzība
Bet no drauga ir vajadzīga izpalīdzība un veiksme.
Nedari otram sliktu, ja Tev tas nepatīk, jo to pašu Tu saņemsi atpakaļ,
Dari otram to, kas Tev pašam patīk!

Kaut mēs šķirti tālā malā,
Paturi gan atmiņā,
To, kas rakstījis šos vārdus
Šeit, šajā vietiņā.

Esi zieds, kas necieš salnu,
Esi sirds, kas mīlē draugu.

Katram cilvēkam ir sava izpratne par vārdu “draugs”. Man draugs ir nevis tas cilvēks, kuru es uzskatu par savu draugu, bet gan tas, kurš sevi uzskata par manu draugu. Man ir ļoti paveicies, jo tādi cilvēki man ir.

Draudzība ir kā vēja spārni,
Te tā ir un Te tā nav,
Bet ja gribi saglabāt,
Tad jau labāk iemīlies.

Ja Tu iemīlēsi īsto
Tad jau vairāk rūpju nav,
Jo Tu zini cik viņš labs,
Un cik pasaulei viņš dārgs.

Beigās paiet dienas,
Paiet gadi mūžīgie,
Un Tu atceries ik dienu
Kuru aizmirst nespēji.

Esi maza, maziņa,
Tā kā kalnu kaziņa.
Labāk mīli savu ēnu,
Nekā dumju klases zēnu!

We
need our friends for many
reasons, No matter what the
day or season… We
need friends to comfort us
when we are sad, And to laugh
with when we are
glad. We need friends
to give us good
advice, Someone we can count
on to treat us nice. We
need friends to remember us
when we have passed Sharing
memories that will always
last. We need friends
to help us solve our
troubles And to share good
times so the joy is
doubled That””””s why
we need
friends… That”’

Draudzība atzīstama augstāk par visu, tā ir tik pat nepieciešama kā gaiss, uguns un ūdens, tai ir tik daudz jaukumu, ka atņemt to dzīvei, būtu tas pats kas atņemt tai sauli!!!

Ziedi novīst līdz ar draugiem,
Miglā tērpies saules riets,
Tikai atmiņas no draugiem,
Mūžam degs kā akmens zieds.

Neej man pa priekšu, jo nevēlos sekot.
Nenāc aiz manis, jo nevēlos vest.
Nāc man blakus un esi mans draugs!!!

Ja tās domas, ko Tev veltu,
Visas puķēs parvērstos,
Bagāts dārzs ap Tevi zeltu,
Grimdams smaržu vīrakos.

Draudzīb, zin i`tād dikten lab liet
Tikai atceries, ka protams viņi, nestāv uz viet,
Man redz te piedāvāj draudzīb sait siet,
Bet ņu ko es tur iešu sviedrus liet?

Ja kādreiz lasi,
Tad sirdij prasi:
””Vai atceries to,
Kas rakstījis šo?””
Tev laimi vēlu,
Bet nespēju dot,
Mēģini pati to izmantot!

Writen with a pen
Sealed with a kiss
If you are my friend
Please answer this
Are we friends or are we not?
Yot told me ones, but I forgot
So tell me now and tell me true
So I can say I`m here for you
Of All the friends I`ve ever met
You`re the one I won`t forget
And if I die before you do
I`ll go to heaven and wait for you.

Tu teici, ka esi man labākā draudzene?.
Taču es nesaprotu, kā tu to biji domājusi?
Cik noprotu labākā draudzene?
Tev skaitās ? cilvēks, kuru tu vari izmantot?
Cilvēks, pie kura tu ej tikai tad kad tev ir slikti..
Tad kad nav citur, kur iet..
Tad kad tevi pamet, vai sāpina kārtējais puisis?
Tad kad tu vēlies izklaidēties, bet nav ar ko..
Tad kad tev ko vajag?
Tā nav draudzība?
Nesaki labākā draudzene,
Ja neizproti šo vārdu nozīmi..
Var jau būt, ka es kļūdos,
Taču man draudzība..
Ir, kas īpašs, neaizvietojams..
Tā ir mana dvēsele,
Sirds – kas manās krūtīs sit..
Asaras ? kas aumaļām līst..
Smaids, atklātība?
Pietiks…
Vairs tu mani neizmantosi,
Jo zini tu neesi vienīgā uz šīs pasaules..
Tu mani nodevi..
Un nodevību es nevaru piedot..
Es ceru, ka kādreiz tu sapratīsi..
Vārdu ~labākā draudzene~ nozīmi…

Kad satiku savu draugu,
Es nodomāju vai es viņam varēšu palīdzēt,
Bēdās, priekos, un pat skumjās.
Es ilgi domāju,
Līdz beidzot izdomāju,
Kad draugam jābūt,
Tāds kāds viņš ir no dabas.
Draugs, var būt gan labs,
Gan slikts,
Neviens nav tik idiāls,
Kā tavs draugs.

Es smaidīšu, ja būsi āksts,
es dejošu, ja būsi grīda,
es raudāšu ja būsi asara,
skumšu, ja būsi lietus…

Es to daru, jo tu esi āksts, kas lietus laikā sēž uz grīdas un birdina lielas asaras.

Draudzība…
Draudzība nav izmērāma-
Ne kilometros, ne soļos.
Tā nav sverama-
Ne kilogramos, ne gramos.
Nav noteikta laukuma-
Ne kvadrātmetri,
Ne pat visa galaktika.
Tā nav mērāma
Arī laika mērvienībās.
To nevar arī saskaitīt
Kā zvaigznes
Jeb pārlikt citā vietā
Kā puķupodu.
Līdzīgi kā mīlestība,
Tās iet blakus.
Mīlestība & draudzība…
Labākās draudzenes….

Negribu vairs skumt…
Es krītu un mana iedvesma krīt….
Vai sāpes ir dzīves pamats?!
Man asaras birst kā ārā lietus līst…
Bet dažkārt jūtos ka esmu augstākajā kalnā un esmu laimīga…
Bet atkal jau krītu…
Negribu krist! Negribu lai asaras birst! 🙁

Draugi – tie ir enģeļi,
Kuri, tad, kad Tev ir ļoti grūti,
Palīdz piecelties un atgādina,
Ka vajag lidot.

Kur draudzība sākas? To neteiks neviens.
Un kāpēc lai vārdos to saka.
Bij` gājēji divi. Bet lielceļš bij` viens
Un pēkšņi tie atradās blakus.

Neej man pa priekšu,
Jo nevēlos sekot!
Nenāc aiz manis,
Jo nevēlos vest.
Nāc man blakus
Un esi mans draugs!

Ja gribi būt laimīgs vienu dienu, tad piedzeries,
Ja gribi būt laimīgs vienu nedēļu, tad iemīlies,
Ja gribi būt laimīgs vienu mēnesi, tad apprecies,
Ja gribi būt laimīgs visu mūžu, tad esi ar draugiem.

Cieni mani, kā es Tevi,-
Mūžam būsim mēs ar Tevi!
Veci draugi neierūs,-
Tie Tev allaž blakus būs!
Proti būt par draugu un tu atradīsi sev draugu.

Mazs eņģelīts man priekšā teic,
Ka Tevi šodien jāapsveic!
Lai Amoriņš Tev sirdi valda,
Nelaimes ar bultām skalda!

Tikai tu un es,
Tikai abi mēs,
Varēsim kopā ko spēt,
Jo mūsu draudzība –
Ir stiprāka nekā vējš,
Stiprāka nekā ūdens, uguns vai lietus.
Draudzība – tā ir lieta, ko nepārspēt nevienam!

Draugi … vienkārš vārds . vai ne? tas izskan katru dienu … kas ir tavi draugi? es kādreiz domāju, ka draugi ir tie cilvēki ar kuriem kopā es varēju smieties un runāties … tagad es zinu, ka draugi nav tie cilvēki … tie ir cilvēki, kas aizskar tavu sirdi … tu varētu pavadīt stundas ar viņiem kopā vienkārši nedarot neko … un tas tevi padarītu laimīgu … tie ir cilvēki ar kuriem tu vari dalīties savos noslēpumos un izjūtās… viņi tev neliek melot … viņi tevi pieņem tieši tādu kāds tu esi … jums ir daudz kas kopīgs … atmiņas, asaras, smiekli, smaidi … jūs turaties kopā, jo mīlat viens otru … draudzība ir dīvainākā un labākā lieta pasaulē … mani draugi ir mana sirds, dvēsele, prieki, smiekli, asaras, mīlestība un mana dzīve …:)**

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.

Varbūt tas izkalusīsies neglīti,
Bet draudzība tāda īsta
Kaut kur ir bīstama:
Tā ir bumba ar laika degli.
Pat vislabākais draugs
Var klūt par ienaidnieku,
Un ar ļaunu atriebības prieku
Viņš tev metīs ar akmeņiem – tiem
No jūsu draudzības pamatiem.
Un negaidi, ka tevi saudzēt ies.
Nē tu neklūsi netīrs ar vēzienu slaiku,
Tu nesviedīsi tam akmeņus pretī,-
Tev tikai negribēsies labu laiku
Ne ar vienu vairs draudzēties.

Ar mēmu palīgā saucienu,
Ar aklu acu skatienu,
Ar viltotu smaidu sejā
Es raugos tevī kā bezizejā!

Šodien ziņu kādam rakstu
Datoram pa pogām bakstu.
Gribu Vārda dienā sveikt,
Kaut ko foršu arī teikt.
Domāt, darīt, dzīvot, spēt,
Un pār polinomu lēkt!

Saule rīta miglā aust,
Gribas jaunas domas paust.
Tālu tai vēl jāceļo,
Uz diev zemi mīļoto.
Saule Aust.

Lietus līst palēnām,
Pie mājām manējām.
Saule miglā spoži spīd,
Varavīksne gar manu logu slīd.

Kurp tā aizvedīs,
Un cik tālu tā mūs novedīs.
Tai nav ne sākuma ne gala,
Bet visiem savas krāsas dala.

Raivis Raspopovs

Kad laukā atkal taureņi lido,
Tad plaukstas cieši kopā tvers!
Krāsas košas, zaigojošas,
Tiem nav liegts lidotprieks!

Skaties pļavās, laukos,
Lai tos redzēt var!
Ieraugot, pasmaidot,
Visiem prieku sarodot!

Augstu lidot tiem nav liegts,
Arī vējam par to prieks!
Kopā tie var droši lidot,
Un tie šķirti nevar plīvot!

Šajā brīdī jaukā,
Vēro to kas priecēt sāk!
Ja nav grūti prieku liegt,
Atkal visam var garām iet!

Domā domas gaišas,
Lai sirdī prieks tev būtu!
Ja to aizmirst nevari,
Tad to vari nedarīt!

(Autors Vikentijs Murņikovs)

Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.

Kad sarāvies čokurā izmisis raudi,
Kad liekas no tevis novēršas draugi,
Noslauki acis, nevelc grimasi sēru,
Virs tevis ir saule, tu pats met ēnu.

Virs tevis ir saule un Dieva gaisma,
Un dzīve ir gaiša, ne drūmi baisa.
Dzīve vienmēr iet kalnā, ne lejā,
Kaut reizēm cauri skumju un asaru lejām.

Nenovērs acis no sava mīlošā Tēva,
Lai sejā mirdz saule aiz muguras ēna.
Noslauki asaras. Pasmaidīt drīksti.
Caur skropstām tad redzēsi varavīksni.

Tīna ♥♥♥