Mana sirds kāro pēc Tevis

Mana sirds kāro pēc Tevis
Tā skumst, kad Tevis nav līdzās
Bet priecājas, kad Tevi sajūt tuvumā
Tu esi kā krītoša zvaigzne
Kurai krītot es ievēlos vēlēšanos
Tu esi kā sapnis
Kurš atrodas šajā skarbajā realitātē un dziļi manā sirdī
Un Tu esi tas, kuru nespēju izmest no prāta
Jo Tu esi ieķēries manā
Kā āķis, kuru nespēju izraut
Un šobrīd, kad rakstu šīs rindas domāju par Tevi
Kavējos tajā jaukajā dienā, ko pavadīju Tev blakus
Diena, ko vairs nekad neatgriezt….
Visvairāk atceros Tavas acis, smaidu…..
Tas bija kā sapnī
Tik daudz saules un mīlestības
Bet šodien nav ne saules, ne Tevis
Paliku tikai es un asara uz baltas papīra lapas……

Es šo dienu neatdošu putekļiem

Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest…
Nestāstiet, ka dzīvojam mēs nākotnei,
Ka vislaimīgākie esam darbā, —
Tikai tādu dienu vārdā mēs
Spējam izturēt šīs zemes skarbumu…
Lai cik ilgi klejojam un maldāmies,
Lai cik daudz no tumsas trauka dzeram,
Katrs kaut kur dziļi dvēselē
Mēs ar tādu dienu tikties ceram,
Kad pār kalnu, rokas izpletuši,
Balti bērzi smejot pretim skrien
Un mums — nogurušiem, neticīgiem, salauztiem —
Zilus spārnus prieks pie pleciem sien.

Lūgums

Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani uz Morica salu,
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,
Man tik bieži šai dzīvē ir salis,
Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani no draugiem, no radiem,
Aizved mani no dienas, no nakts,
Lai es pabūtu ārpus gadiem,
ārpus visa, kas tajos reiz rakts!

Aizved mani..Es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies uz pieri rauc:
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts..

Mans cilvēks

Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet – viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu –
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, –
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu –
pat ja jāslīkst man būs –
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.

Mans mantojums

Kas būtu maijs bez zaļām bērzu skarām,
Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm,
Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?

Ar koku saknēm caurausta šī zeme,
Ar koku šalkām piedziedāts šis gaiss.
Un slīd pār mežu galiem saules lemess,
Un ripo mēness ritens zeltainais…

Ko mantojusi es no senčiem saviem?
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.

Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.

Lai būtu

Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šūnakmens plaisiņas
Uz Mātes Latvijas vaiga.

Lai būtu kam novēlēt tīrumus
Un zemkopja tikumu sīksto,
Un dārzus, un ābolu birumu,
Un latviešu valodu mīksto.

Un Krišjāņa Barona veikumu
Un Rucavas vilnaini košo,
Un katru noti un teikumu,
Kur tautas sirdsprāta spožums.

Lai būtu kam novēlēt Daugavu
Un Domu, un ērģeļu mesu,
Un Sarkano strēlnieku laukumu,
Un sāpi, ko dvēselē nesu,-

Lai būtu kam novēlēt…

Es neticu

Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu traukusies uz tiem –
Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā,
Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem…
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu steigusies uz tiem
Ar lētticības palmu zaru rokā,
Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām.
Es neticu, ka var bez cilvēkiem.
Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.
No viņiem visas mana mūža bēdas,
No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.

Viss, kas bija

Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja…
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā…
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.